Straujiem soļiem F1 faniem piezagusies kārtējā sezona. Lai gan līdz pirmajam posmam vēl nedaudz jāpaciešas, tomēr jau 27. februārī Barselonas trasē notiks pirmā testu diena. Liels brīdis, lai salīdzinātu, kas savu ziemas mājasdarbu paveicis vislabāk. Kņudoņa vēderā un alkas sagaidīt mirkli, kad tas viss sāksies, nav tikai faniem, arī braucējiem šis mirklis ir īpašs. Tādēļ šoreiz piedāvājam ielūkoties šai sagatavošanās procesā no sportista skatu punkta. Par savām atmiņām, gaidot sezonas sākumu, dalās divkārtējais F1 čempions Mika Hakinens.

“Tās tik bija brīnišķīgas dienas! Es biju lepns, ka varēju būt par daļu no tik iespaidīgas organizācijas, par ko noteikti jāpateicas vadībai, jo īpaši, Ronam Denisam, komandas vadītājam, vienai no retajām patiesajām šī sporta leģendām. Mēs vienmēr bijām tuvi un tādi esam vēl šodien. Arī dizaineri, aerodinamikas speciālisti, inženieri un mehāniķi bija lieliski, turklāt vienmēr strādāja nesavtīgi, komandas uzstādīto mērķu motivēti.

Tie, kas atceras manu sacīkšu karjeru, iespējams, zinās, ka ‘ar pilnu jaudu’ [ang: flat out] bijis mans mīļākais izteiciens. Bet ar pilnu jaudu darbojos gan trasē, gan ārpus tās robežām. No “McLaren” laikiem atceros, ka pirmās datorā veidotos nākamās sezonas modeļu ilustrācijas bija iespējams aplūkot jau iepriekšējā gada vasaras vidū. Vienmēr tajās lūkojos ar patiesu interesi, jo, lai gan mašīnas izstrādes procesā ļoti daudz kas mainījās, daudzi mani uzskatīja par komandas vadošo elementu, tādēļ ātri sapratu, cik svarīgi ir izveidot saikni ar dizaineriem, aerodinamikas speciālistiem, inženieriem un mehāniķiem, lai palīdzētu izveidot pēc iespējas ātrāku formulu. Man šķiet, ka šai ziņā visi augstākā līmeņa braucēji ir vienādi.

Pēc Formula 1 sezonas, it īpaši, ja tā bija izdevusies, kā man tas bija ar “McLaren” 1998. un 1999. gadā, ir vesela kaudze mārketinga un sabiedrisko attiecību darbi, kas aizņēma praktiski visu novembri. Nenoliedzami, tā dēļ nācās daudz ceļot, jo komandas sponsoru tirgus mērķa auditorija ir izkaisīta pa visu pasauli. Tas, protams, ir svarīgs darbs, tomēr pēc garas un grūtas sezonas braucot pilnā jaudā, šie pienākumi ir ārkārtīgi nogurdinoši. Līdz ar to, kad tas bija paveikts, es pārsvarā decembrus pavadīju vienkārši atpūšoties un nedarot neko.

Es sev mēdzu uzdot jautājumu: “Vai man nevajadzētu aktīvāk gatavoties jaunajai sezonai?” Bet visai drīz es sapratu – “Nē!” Atpūta un atjaunošanās ir ne tikai patīkama, bet pat nepieciešama. Lai sportists būtu savas formas virsotnē viņam vai viņai jābūt ne tikai perfektā fiziskā, bet arī mentālā formā. Tādēļ prāta attīrīšana no visa liekā uztraukuma bija ļoti noderīga. Decembros, nudien, ļoti daudz laika pavadīju guļot.

Tomēr, kad pienāca 1. janvāris, vai drīzāk 2. janvāris, ja jaungada sagaidīšanas pasākums ievilkās, es vienmēr biju gatavs smagam darbam. Tieši janvārī es trenējos viscītīgāk. Astoņu mēnešu sezonā, kas saturēja gandrīz 20 Grand Prix izcīņas, ar neskaitāmiem nogurdinošiem lidojumiem laika sporta zālei praktiski nepalika. Tādēļ stabili braucēji siena gubu veļ nevis karstajos vasaras mēnešos, bet sniega sezonā. Šo laiku pārsvarā pavadīju Somijā vai Monako, trenējoties uz pilnu jaudu komandas daktera Aki Hintsas uzraudzībā, kurš man vienmēr bija ļoti tuvs draugs.

Tieši “McLaren-Mercedes” ar Aki bija pirmie, kas ieviesa nopietnu sagatavošanās programmu katram braucējam individuāli, izveidojot ne tikai nepieciešamo treniņu režīmu, bet arī nopietni pārdomājot ēdienkarti. Tā rezultātā uz februāra sākumā notiekošajiem testiem Spānijā un tam sekojošajam Austrālijas posmam biju pilnībā gatavs. ‘Spēcīgs kā bullis’ es mēdzu teikt par savu tā brīža kondīciju.

Tomēr pati aizraujošākā diena starpsezonā, nenoliedzami, bija diena, kad pirmo reizi ieraudzīju jauno mašīnu un pirmā testu diena. Jā, parasti pirmo skatienu varēja uzmest dažas dienas pirms prezentācijas, tomēr tobrīd vēl bez pēdējā mirkļa uzlabojumiem. Tāda nu ir tā F1 daba – dizaineri, aerodinamikas speciālisti, inženieri un mehāniķi – viņi nekad neatpūšas, kamēr nav pieslīpējuši katru mazāko detaļu līdz pat pirmās testu dienas rītam, kas ir īpašs mirklis katram braucējam.

Taču, lai sasniegtu veiksmīgus un noturīgus rezultātus visa gada garumā ir jābūt neiedomājami disciplinētam un fokusētam, tādēļ nedrīkst pārlieku iekarst un ļaut vaļu emocijām. Tādēļ katru reizi, kad devos uz pirmssezonas testu pirmo dienu biju entuziastisks, bet piesardzīgs. Entuziasms ir jāuzrauga, jācenšas būt reālistam.

Es vienmēr biju lietas kursā par visiem jauninājumiem, kā arī to, kā komanda strādājusi ar pērnās mašīnas nepilnībām. Tikko kā iekāpu mašīnā un dzirdēju spēcīgo V10 dzinēju izdodam pirmos rēcienus tam tipiskajā manierē, pie sevis vienmēr pateicos komandai, kas šo lielisko spēkratu ir radījuši.

Gāzes pedāļa iespiešana līdz nepieciešamajiem apgriezieniem, sajūga atlaišana un stūres pagriešana – izjutu katru mirkli, cik vien tas ir iespējams, pirms mašīna pameta boksu celiņu. Tam seko nepārvarama vēlme, kaut viss strādātu kā nākas. Tomēr pirmā testu diena ir nekas vairāk kā izmēģinājumi, tādēļ nav nekāds pārteigums, ja nākas nobraukt malā priekšlaicīgi. Šādi brīži gan pat testos ir ļoti sarūgtinoši.

Kad visas sistēmas atzītas par labām, pienāk laiks pirmajam lidojošajam aplim. Un ja mašīna uzvedas lieliski, kā MP4/13 un MP4/14 modeļi 1998. un 1999. gadā, tad labākas sajūtas braucējam gūt nav iespējams. Vai pagājušā gada mašīna sabloķējās bremzējot? Es sev vaicāju. Jā, tā bija. Vai šogad vērojamas tās pašas problēmas? Nē. Vai pērn bija problēmas ar aizmugures izslīdēšanu? Jā. Vai tas atkārtojas šogad? Nē! Ceru, ka sapratāt domu.

Sacīkšu braucējam ir tikai normāli censties atrast pēc iespējas ātrāku mašīnu, tomēr es meklēju arī stabilitāti un uzticamību, kas uz tehnisko zināšanu bāzes un pieredzes varētu strādāt kā lieliska platforma papildus ātruma iegūšanai.

Braukt ātri nenozīmē censties paveikt visu pēc iespējas veiklāk. Nē, tā drīzāk ir nepilnību novēršana. Ja tava mašīna nav stabila un uzticama, tad tas, ko vari sasniegt ir ļoti ierobežots pat ļoti ātriem braucējiem. Bet, ja izdevies radīt uzticamu, tad vari izvērtēt katru apli, cīnoties par sekundes daļām uz bremzēšanas un paātrināšanās rēķina, soli pa solītim braucot arvien ātrāk līdz vari braukt ar pilnu jaudu. Tomēr tas ir sistemātisks process nevis maniakāla steiga. Un nav nekā labāka, kā sēdēt F1 mašīnā, kas to spēj.

Man bija tā sajūta 1998. gadā, kad Barselonas trasē testēju jauno “McLaren” modeli pirmo reizi. Tā bija trīs dienu testu sesija un beigās spēju izbraukt trasi 1 minūtē un 21.88 sekundēs. Iepriekšējā nedēļā “Williams” braucējs Haincs Haralds Frencens spēja sasniegt minūti un 23.4 sekundes – pusotru sekundi lēnāk kā man. Ticiet man, tas bija neiedomājami patīkami. Tādas sezonas kā 1998. un 1999. gadā nav bieži, tādēļ no prognozēm atturēšos. F1 ir pārāk neparedzama, lai šobrīd ko pareģotu precīzāk kā ar kristāla lodi.”