Motorsports ir, bija un būs bīstams. Diemžēl šī nedēļas nogale Itālijā bija vēl viens apliecinājums tam. Kvalifikācijā Moto3 klasē smagu avāriju piedzīvoja šveicietis Džeisons Dupaskjē, kurš no gūtajām traumām gāja bojā.
19 gadus vecais Dupaskjē piedzīvoja kritienu Mudžello trases devītajā pagriezienā. Aizmugurē braucošais Ajumu Sasaki nespēja izvairīties, uztriecās uz trases esošajam sportistam un pats piedzīvoja smagu kritienu. Uzreiz pēc negadījuma Dupaskjē tika nogādāts slimnīcā Florencē, taču traumas bija pārāk smagas un nākamajā dienā talantīgais motociklists zaudēja dzīvību. Sasaki nopietnas traumas neguva.
Šī bija pirmā letālā avārija pasaules motošosejas čempionātā kopš 2016. gada Katalonijas Grand Prix, kad dzīvību zaudēja Moto2 braucējs Luiss Saloms. Dupaskjē Moto3 klasē debitēja pērn, taču palika bez punktiem. Šosezon viņam klājās krietni labāk un pirms došanās uz Mudžello šveicietis atradās 10. vietā čempionāta kopvērtējumā.
Pirms sacīkstēm prestižākajā MotoGP klasē braucēji ieturēja minūtes klusuma brīdi Dupaskjē piemiņai, tomēr sacīkstes notika pēc programmas, kaut gan nav iedomājams, cik psiholoģiski smags šis brauciens bija tā dalībniekiem.
Pirmo rindu startā aizņēma kopvērtējuma vadošie braucēji Fabio Kvartararo, Frančesko Bagnaia un Johans Zarko. Vēl iesildīšanās apļa beigās kritienu piedzīvoja Enea Bastianini, uztriecoties Zarko, tomēr viņa motocikls tika laicīgi novākts. Startā vadībā nonāca Bagnaia, pole position ieguvējs Kvartararo iekārtojās otrajā pozīcijā, bet trijniekā iespraucās Migels Oilvera ar “KTM”.
Vēl nesagaidījis pirmā apļa beigas kritienu piedzīvoja Bagnaia, kā arī tālāk aizmugurē Marks Markess. Vairāki lieliski manevri ļāva Zarko noķert līderi Kvartararo un otrajā aplī nonākt vadībā. Pāris vairākkārt samainījās pozīcijām – Zarko vadītajam “Ducati” motociklam bija pārsvars taisnēs, kamēr Kvartararo ar “Yamaha” guva virsroku līkumos un spēja nosargāt vadību.
Aiz Oliveras abi “Suzuki” braucēji spēja tikt garām Milleram. Sacīkšu otrajā pusē Zarko nespēja nosargāt tempu un atkrita uz piekto vietu. Vienu pozīciju gan francūzim izdevās atgūt jo no 4. vietas kritienu piedzīvoja Alekss Rins. Viņa komandas biedrs Mirs sāka presingot Oliveru, tomēr garām portugālietim nespēja tikt. Labs sniegums arī otram “KTM” pārstāvim Binderam, kurš finišēja piektais starp Zarko un Milleru.
Uzreiz pēc finiša Oliveram tika piešķirts pozīcijas sods par trases robežu neievērošanu pēdējā aplī. Līdz ar to pagājušās sezonas čempions Mirs tika pie otrās vietas, tomēr tad arī viņš tika sodīts un Olivera pozīciju atguva.
Ilgs laiks atpūtai braucējiem nebūs, jo jau pēc nedēļas Barselonā tiks noskaidrots Katalonijas Grand Prix uzvarētājs.
Bagnaias kritiens radījis pamatīgas izmaiņas čempionāta kopvērtējumā – Kvartararo pārsvars pieaudzis no viena līdz 24 punktiem. Par viņa tuvāko sekotāju tagad kļuvis Zarko, bet Bagnaia noturējies labāko trijniekā 2 punktus aiz Zarko.
Satriecošu debiju ar Supercar automašīnu aizvadījis talantīgais latvietis Roberts Vītols, kuram izdevās triumfēt Lielbritānijas rallijkrosa čempionāta sezonas atklāšanas posmā Lidenhilā.
Ar rallijkrosa sabiedrībā labi pazīstamās Doranu ģimenes atbalstu latviešu jauneklis Roberts Vītols sacensībās piedalījās ar “Citroen C4” automašīnu, stājoties pretim meistariem, kas sevi jau pierādījuši uz starptautiskās skatuves kā Endijs Skots, Dereks Tohils, Olivers O’Donavans un citi.
Savā pusfināla braucienā Vītols pēc starta atradās pēdējā pozīcijā, taču varonīgi kāpināja tempu, izvairījās no kļūdām, uz džokera apļa rēķina tika garām konkurentiem un sasniedza finišu trešajā vietā, kas viņam deva izdevību iekļūt sacensību finālā.
Finālā, atšķirībā no pasaules čempionāta, piedalās 8 braucēji. Vītols ieņēma savu vietu otrajā rindā. Pole position ieguvēju Martinu Doneliju piemeklēja tehniskas ķibeles. Vītols uzreiz devās džokera aplī un atgriezās brīvā trasē. Turpinājumā latvietis bija neapturams. Tristans Ovendens bija pirmais no līderu grupas, kurš devās džokera aplī, taču atgriezās pamattrasē aiz Vītola. Džulianu Godfriju piemeklēja tehniskas ķibeles, kas mazliet patraucēja arī Derekam Tohilam. Dažus apļus vēlāk ticis galā arī ar Oliveru O’Donavanu, Vītols šķērsoja finiša līniju 1,3 sekundes priekšā visiem.
Mūsu sportists paveica neticamo un triumfēja savā Supercar debijā, kļūstot par pirmo latvieti, kurš uzvarējis Lielbritānijas rallijkrosa čempionāta posmā. Pārsvars kvalifikācijās un pusfinālā ļāva par čempionāta līderi ar 24 punktiem kļūt O’Donavanam, bet Vītols ar 21 punktu iekārtojies 5. vietā. Otrais posms notiks pirmdien, kas Lielbritānijā būs brīvdiena.
Formula 1 sacīkšu direktors Maikls Masi apsver domu mainīt kvalifikācijas noteikumus, kas būtu lieguši Šarlam Leklēram izcīnīt pole position Monako Grand Prix. Tikmēr F1 čempionāta vadītājs Stefano Domenikalli vēlas redzēt izmaiņas punktu skaitīšanas sistēmā.
Lai gan Monako ir ļoti sarežģīta trase un Šarla Leklēra avārija lielā ātrumā kvalifikācijas beigās pilnīgi noteikti uzskatāma par braucēja kļūdu, nevis apzinātu sabotāžu, lai liegtu konkurentiem uzlabot savus apļu laikus, kā tas bija 2006. gadā ar Mihaelu Šūmaheru, Maikls Masi aicina pārņemt IndyCar noteikumus.
Aiz okeāna notiekošajā formulu čempionātā braucējam, kurš izraisījis sarkano karogu fāzi (dažos gadījumos arī dzelteno), tiek anulēts ātrākais apļa laiks. Līdz ar to, ja šādi noteikumi būtu spēkā jau pagājušajā nedēļā, Leklērs zaudētu savu pole position un startētu no ievērojami zemākas pozīcijas pat tad, ja viņa mašīnai nebūtu nopietni bojājumi.
Šīs izmaiņas arī palīdzētu izsargāties no strīdīgiem gadījumiem. Lielisks piemērs ir 2014. gada Monako Grand Prix kvalifikācija. Cīņā par pole position Niko Rosbergs pirmajā mēģinājumā pieveica Luisu Hamiltonu, bet otrajā bremzēja par vēlu ‘Mirabeau’ pagriezienā, izraisot dzelteno karogu fāzi, kā rezultātā Hamiltons nespēja pieveikt komandas biedru. F1 sabiedrības domas dalījās par to, vai manevrs bija apzināts, tomēr noteikumu izmaiņas liegtu šādas darbības, kā arī sodītu Rosbergu par viņa kļūdu, ja tā bija neapzināta.
Formula 1 punktu skaitīšanas sistēma pēdējo gadu laikā vairākkārt mainījusies. 2010. gadā ieviestā sistēma, kas paredz uzvarētāja apbalvošanu ar 25 punktiem, 2019. gadā tika papildināta ar papildus punktu par ātrāko apli, bet šosezon punkti tiks piešķirti arī sprinta sacīkšu trim ātrākajiem braucējiem. Stefano Domenikalli vēlas redzēt vēl izmaiņas.
Itāļu speciālists nācis klajā ar ideju piešķirt bonusa punktus braucējam, kurš aizvada perfektu nedēļas nogali, sasniedzot ‘Grand Slam’ – pole position, ātrāko apli un uzvaru, atrodoties vadībā visus sacīkšu apļus. Domenikalli atzinis, ka šādu pieeju varētu izmēģināt dažos posmos, piemēram senākajās un tradīcijām bagātākajās F1 trasēs, šādā veidā piesaistot vēl vairāk jaunus līdzjutējus.
No aktīvajiem braucējiem Grand Slam karjeras laikā izdevies sasniegt vienīgi Luisam Hamiltonam (18 reizes), Sebastianam Fetelam (8), Fernando Alonso (5), Kimi Raikonenam (2) un Valteri Botasam (1). Makss Verstapens pie šāda goda vēl nav ticis. Pērn ‘Grand Slam’ tika sasniegts trijos posmos – Ungārijā, Toskānā un Portugālē, visos trijos gadījumos dominējošais braucējs bija Hamiltons.
Katrs F1 braucējs sapņo par uzvaru leģendārās trasēs – šaurajās Monako ielās, “Ferrari” fanu piepildītajā Moncā, leģendām apvītajā Spa… Tomēr nekas nelīdzinās sajūtai kļūt par varoni savu skatītāju priekšā. Pat panākumiem bagātiem braucējiem mājas posms mēdz sagādāt pamatīgas galvassāpes. Šoreiz aplūkosim 10 spilgtākos piemērus.
Šarls Leklērs
Lai gan Šarls atrodas vēl tikai karjeras sākuma daļā, jau tagad ir redzams, ka dzimtajā Monako veiksme nav viņa pusē. Tehniskas ķibeles izjauca iespēju pacīnīties par uzvaru Formula 2 ieskaitē, bet 3 mēģinājumi F1 vēl nav beigušies ar finišu.
Debijas sezonā ar “Sauber” bremžu defekta dēļ Leklērs uzrtriecās Brendona Hārtlija mašīnai. Pēc pārejas uz “Ferrari” Šarla atbalstītāji cerēja uz pjedestāla finišu, tomēr viss tika sagrauts jau kvalifikācijā. Itāļu vienība nolēma pietaupīt mīkstāko riepu sastāvu, tomēr nebija rēķinājusies, ka konkurenti tik strauji uzlabos rezultātus. Leklērs kvalificējās tikai 16. vietā un izmisīgie mēģinājumi sacīkstēs vērst ko par labu rezultējās ar avāriju. Pērn Monako Grand Prix tika atcelts, bet pagājušajā nedēļā pēc avārijas kvalifikācijā Leklēram pat nebija iespējas pierādīt savas prasmes no pole position.
Rubenss Barikello
Turpinot par “Ferrari” braucējiem, nevar nepieminēt Mihaela Šūmahera uzticamo ieročnesēju Rubensu Barikello. Savu karjeru brazīlietis uzsāka “Jordan” komandā. Pēc pārnesumkārbas defekta debijas sezonā viņš paspīdēja ar ceturto vietu 1994. gada pirmajā Grand Prix. Līdz nākamajam finišam Interlagosā Rubensam nācās gaidīt 10 gadus.
1996. gadā viņam pat izdevās kvalificēties pirmajā rindā, tomēr dzenoties pēc pjedestāla aiz Šūmahera, Barikello izslīdēja. Pārējos gadījumos gan vainojamas bija tehniskas ķibeles. 2002. gadā viņam vajadzēja tikai 14 apļus, lai no astotās starta pozīcijas kļūtu par līderi. Šoreiz pievīla hidraulika. Gadu vēlāk Barikello 8 apļus pirms sacīkšu apturēšanas, esot vadībā, palika bez degvielas.
Pēc ilgām neveiksmēm 2004. gadā beidzot Brazīlijas fani varēja priecāties, jo Barikello kāpa uz pjedestāla. Tiesa gan, no pole position varēja cerēt uz ko vairāk. Pēc vairākiem gadiem ne pārāk ātrajā “Honda” formulā Barikello beidzot tika pie lielās izdevības 2009. gadā ar “Brawn”, trešo reizi izcīnot pole position. Arī šoreiz izdevība netika realizēta un cīņa par trešo vietu ar Luisu Hamiltonu beidzās ar cauru riepu. Pēc pārvākšanās uz “Williams” sapnis par uzvaru savu skatītāju priekšā bija izsapņots.
Airtons Senna
Rubenss Barikello kļuva par Brazīlijas galveno cerību faktiski uzreiz pēc Airtona Sennas traģiskās bojāejas. Atšķirībā no pārējiem šai rakstā minētajiem ‘neveiksminiekiem’, Senna pamanījās izcīnīt divas emocionālas uzvaras 1991. un 1993. gadā, tomēr priekš tāda kalibra braucēja varēja gaidīt ko vairāk.
1986. gadā Brazīlijas posms vēl risinājās Žakarepagvas trasē. Vietējie līdzjutēji varēja līksmot par mājinieka uzvaru, taču tas bija Nelsons Pikē, nevis Senna. Vairākkārt izstājies, Airtons cerēja visu salikt pa plauktiņiem 1988. gadā ar dominējošo “McLaren” formulu. Pole position ieguvējam radās problēmas ar pārnesumkārbu. Senna lieliski reabilitējās no peletona beigām, taču tika diskvalificēts par noteikumiem neatbilstošu formulas maiņas procedūru.
1990. gadā Brazīlijas GP pārcēlās uz Interlagosu. Senna finišēja trešais. Brazīlietis jau bija kļuvis par divkārtēju čempionu, tomēr vēl nevarēja lepoties ar uzvaru dzimtenē. Viss mainījās 1991. gadā. Pēc galvenā konkurenta Naidžela Mansela izstāšanās problēmas ar pārnesumkārbu piemeklēja arī Sennu. Pavadījis pēdējos apļus ‘sestajā robā’, “McLaren” braucējs sasniedza emocionālu uzvaru. Tehniskas ķibeles pievīla gadu vēlāk, toties atkārtota uzvara tika izcīnīta 1993. gadā. Savā pēdējā startā Brazīlijā Airtons pieļāva kļūdu un noslāpēja mašīnu, atrodoties otrajā vietā. Pat ar divām uzvarām karjeras pilnbriedā, nav daudz posmu, kuros Airtonam būtu klājies sliktāk kā Brazīlijā.
Mario Andretti
Vēl viens izcils braucējs, kurš tomēr ir ticis pie uzvaras mājas posmā ir Mario Andretti. Viņa gadījumā gan būtu jāprecizē, kas tad īsti skaitās mājas posms. Andretti ir dzimis Itālijā, taču uzaudzis ASV. Viņa karjeras laikā F1 izmisīgi centās iekarot Amerikas tirgu un Andretti bija vietējais varonis. Savas karjeras laikā Andretti 21 reizi piedalījās F1 sacīkstēs ASV, taču uzvarēja tikai 1977. gadā Longbīčā ar leģendāro “Lotus 78”. Gadu vēlāk Mario kļuva par čempionu, tomēr gan Longbīčā, gan Vatkinsglenā viņam kāju priekšā pielika Karloss Roitemans ar “Ferrari”.
Ja par Andretti mājas posmu uzskatām Itāliju, tad situācija ir daudz labāka – tai pašā 1977. gadā Andretti uzvarēja Moncā un finiša līniju pirmais šķērsoja arī pēc gada, lai gan vēlāk saņēma minūtes sodu par pāragru startu, tomēr nekas nespēj līdzināties emocijām, kas Moncā valdīja 1982. gadā. “Ferrari” vajadzēja atrast aizvietotāju smagas traumas guvušajam Didjē Pironi. Andretti ieradās un uzreiz atnesa tifosi pole position. Sacīkstēs Mario palika trešais, kamēr uzvarēja Renē Arnū, kurš “Ferrari” pievienojās nākamajā sezonā.
Žaks Vilnēvs
Andretti karjeras laikā vairākkārt cīkstējās ar Žilu Vilnēvu, kuru daudzi uzskata par vienu no visu laiku izcilākajiem braucējiem, kurš nekļuva par čempionu. Šo godu izpelnījās viņa dēls Žaks, taču atšķirībā no tēva pie uzvaras Monreālā, trasē, kas vēlāk nosaukta par godu Žilam, viņam neizdevās tikt.
Žaks Vilnēvs F1 debitēja dominējošajā “Williams” komandā un savā pirmajā uznācienā piekāpās komandas biedram Deimonam Hilam. Gadu vēlāk sekoja avārija trases pēdējā pagriezienā, vēl pirms tas tika nodēvēts par čempionu sienu. 1998. gadā “Williams” vairs nebija tik ātri, tomēr Žaks pamanījās iesaistīties cīņā par vadību. Tas gan rezultējās ar izbraukšanu cauri drošības joslai un piespiedus pitstopa veikšanu. Pēc pārejas uz “BAR” komandu Vilnēvs avarēja tai pašā pagriezienā, kur Hils un Šūmahers, dodot vārdu ‘Čempionu sienai’. Lai gan Vilnēvs bija satriecošs talants, “BAR Honda” nebija mašīna, kurā to apliecināt un pieci no atlikušajiem sešiem mēģinājumiem Kanādas GP mājiniekam beidzās ar izstāšanos. Otrā vieta debijas posmā tā arī palika viņa vienīgie punkti Kanādā.
https://www.youtube.com/watch?v=cc1VrzDji94
Greiems Hils
Vilnēva cīņubiedrs Deimons Hils nekad tā arī neuzvarēja Monako – trasē, kur par karali tika uzskatīts viņa tēvs Greiems. Toties Deimons atzīmējās ar panākumu Silverstonā savu skatītāju priekšā. Greiemam allaž mazliet pietrūka. 1960-tie gadi bija britu invāzijas periods ne tikai mūzikā, bet arī autosportā.
Hila rezultāti Silverstonā nebija slikti, taču neatkarīgi, vai Lielbritānijas Grand Prix risinājās Eintrijā, Silverstonā vai Brendshečā, Džims Klārks tur jutās kā zivs ūdenī. Hils, jau kā čempions, četrus gadus pēc kārtas dzimtenē kāpa uz pjedestāla, taču uzticamā “BRM” nomaiņa pret ātro, taču neizturīgo “Lotus” rezultējās ar tehniskām ķibelēm, kas laupīja uzvaru 1967. un 1968. gadā. Hils otro reizi kļuva par pasaules čempionu, bet Lielbritānijas Grand Prix uzvarētāja balvu tā arī neieguva.
Džensons Batons
Vēl viens anglis ar garu F1 karjeru, kuras laikā uzvara mājas posmā tā arī netika gūta, ir Džensons Batons. Reti kuram čempionam karjeras laikā nācās pavadīt tik ilgu laiku vidus ešalona komandās. Pāris veiksmīgi uzplaiksnījumi Silverstonā Batona izpildījumā gan bija, piemēram, piektā vieta debijas sezonā, 4. vieta 2004. gadā, kad “BAR Honda” izdevās radīt ļoti ātru formulu, kā arī starts no pirmās rindas gadu vēlāk.
Tomēr Batona slavas brīdis atnāca 2009. gadā ar pārsteidzošo “Brawn GP” formulu. Visi bija šokā redzot kā šī vienība, kas pēdējā brīdī sagrabināja budžetu un atrada dzinēju, bija spējīga uzvarēt sešus no pirmajiem septiņiem posmiem. Līdz vasarai arī lielie dūži spēja novērst nepilnības un arvien biežāk sāka finišēt priekšā Batona vadītajai “Brawn GP” formulai. Viņš finišēja tikai sestais. Lai gan karjeras noslēgumā Batons pavadīja septiņus gadus “McLaren” komandā, Silverstonā allaž kaut kā pietrūka – pārsvarā jau kvalifikācija slāpēja cerības uz labiem rezultātiem. 17 gadus garajā F1 karjerā no 13 posmiem, kuros viņš startēja visbiežāk, Lielbritānijas Grand Prix palika vienīgais, kurā Džensons tā arī palika pat bez pjedestāla.
Marks Vēbers
Arī Batona cīņubiedra Marka Vēbera karjera noslēdzās bez trofejām no mājas posma. 2002. gadā Vēbers debitēja tieši mājas posmā ar lēnu, neizturīgu “Minardi” formulu. Izvairījies no starta haosa un meistarīgi noturējis Mikas Salo “Toyota” aizmugurē, Vēbers ienāca F1 ar piekto vietu. Mazajai komandai tā bija idille. Vietējiem faniem par prieku Vēbers ar komandas vadītāju Polu Stodartu kāpa uz pjedestāla. Kurš gan varēja iedomāties, ka jauneklis ar tādu talantu nekad netiks Top 3 savā mājas posmā?
“Jaguar”, “Williams” un “Red Bull” savā agrīnajā stadijā nespēja nodrošināt Vēberu ar formulām, kas var cīnīties par labiem rezultātiem. 2009. gadā “Red Bull” beidzot bija ātri, taču starpsezonā Vēbers lauza kāju pēc kritiena no velosipēda un vēl nebija atguvis savu formu. Gadu vēlāk mainīgos apstākļos, startējis no pirmās rindas, Vēbers aizvadīja blāvu sacīksti pirms kontakta ar Hamiltonu. Nākamajos gados sekoja vairāki finiši punktos, bet pēdējais uznāciens 2013. gadā tika izbojāts jau startā, kad KERS problēmu dēļ Vēbers atkrita no otrās līdz septītajai vietai. Mājas sienas austrālietim pēc spožās debijas vairs nebija labvēlīgas.
Daniels Rikjardo
Vēl viens austrālietis un Vēbera mantinieks “Red Bull” komandā ienāca, izdarot to ko Vēbers nespēja – piedaloties pjedestāla ceremonijā Melburnā. Prieki nebija ilgi, jo degvielas padeves plūsmas pārkāpumu dēļ Rikjardo tika diskvalificēts. 2015. gadā mašīna vairs nebija tik laba un sestā vieta objektīvi atspoguļoja situāciju.
Pēc tam divreiz sasniegta ceturtā vieta, taču priekš braucēja, kurš Top 3 ticis 17 dažādās trasēs, tukšums mājas posmā ir nepatīkams robs CV. Pēc aiziešanas no “Red Bull” Rikjardo īsti nav bijušas izdevības labot situāciju – 2019. gadā tika nolauzts priekšējais antispārns jau startā, bet pēc pandēmijas iestāšanās sacīkstes Austrālijā vairs nav notikušas.
Nikijs Lauda
Tāpat kā Austrālijas varoņiem arī Austrijas spožakais braucējs Nikijs Lauda mājas posmā nav bijis diez ko izcils. 1974. gadā Lauda pievienojās “Ferrari” komandai un uzreiz tika pie pole position Austrijas posmam, tomēr sacīkstēs viņu pievīla tehnika. Gadu vēlāk uzvaru kvalifikācijā neizdevās pārvērst uzvarā ļoti lietainos laika apstākļos. 1976. gada Austrijas Grand Prix Laudam gāja secen, atkopjoties no šaušalīgās avārijas Nordšleifē.
Trešo pole position Austrijā Laudam arī neizdevās pārvērst uzvarā. Lietainos apstākļos pārsteidzošu uzvaru guva “Shadow” komanda ar Alanu Džounsu pie stūres. Sacensību organizatoriem pat nebija sagatavota Austrālijas himna. Džounss pēc daudziem gadiem smējās, ka tā vietā kautkāds dzērājs uz trompetes esot spēlējis “Happy Birthday” meldiņu. Lauda uz to visu noraudzījās no otrās vietas. Panākumu Austrijā neizdevās gūt arī pie “Brabham” stūres un šķita, ka izcilais Lauda beigs karjeru bez uzvarām mājas posmos. Pēc pāris sezonu izlaišanas Lauda atgriezās un ielika ķeksīti vēl neaizpildītajā lauciņā, 1984. gadā ar “McLaren” pieveicot Nelsonu Pikē un beidzot izcīnot uzvaru savu skatītāju priekšā.
Monako Grand Prix nav posms, kas guvis slavu ar lieliskām apdzīšanas iespējām. Gluži pretēji, sagaidīt reālu cīņu trasē te gadās reti. Varētu domāt, ka TV kameras piefiksēs šos mirkļus…
Svētdien notikušajās sacīkstēs lielisku cīņu par piekto pozīciju aizvadīja tikko no boksiem izbraukušais Sebastians Fetels “Aston Martin” formulā un fantastisku sniegumu demonstrējošais “AlphaTauri” braucējs Pjērs Gazlī. Kurš no viņiem guva virsroku? Atbildi tik ātri nevarēja gūt, jo režisoram bija svarīgākas lietas, ko rādīt.
Lai gan misēties var katram, varētu šķist, ka tik augstas raudzes pasākumam kā Formula 1 vajadzētu uzstādīt augstāku latiņu. Te gan jāņem vērā, ka Monako posms ir īpašs. Tas ir vienīgais Grand Prix kalendārā, kura TV translāciju nodrošina nevis “Formula One Management”, bet gan franču kanāls “TMC” pēc posma organizatoru “Automobile Club de Monaco” pasūtījuma.
Protams, tas neliedz līdzjutējiem paņirgāties par notikušo un ielūkoties, kā ar šādu režisoru darbu izskatītos citas sacīkstes…
Monako ir maza pundurvalstiņa Vidusjūras krastos, tomeŗ tā ne tikai katru gadu uzņem Formula 1 saimi uz Grand Prix izcīņu, bet arī var lepoties ar lielisku sacīkšu braucēju Šarlu Leklēru, kurš sestdien kļuva par pirmo monegasku, kurš savā mājas posmā ticis pie pole position kopš Luī Širona sasnieguma 1936. gadā, kad F1 čempionāts vēl nemaz nebija radies.
“Ferrari” komanda pārsteidza daudzus. Tā bija viņu pirmā pole position kopš 2019. gada Mekiskas Grand Prix. Arī toreiz pirmajā pozīcijā stājās Leklērs, bet pārvērst priekšrocības finišā uz pjedestāla viņam neizdevās arī toreiz.
Monako Grand Prix nekad nav bijusi mājiniekam Leklēram labvēlīgs. Viņš te izstājās abos braucienos Formula 2 čempionātā 2017. gadā, avarēja F1 debijas sezonā ar “Sauber”, pēc neveiksmīgas kvalifikācijas atkārtoja to 2019. gadā. Pērn sacīkstes Monako nenotika, bet aizvadītajā nedēļā Leklērs piedzīvoja avāriju kvalifikācijā un mašīnas bojājumu dēļ nemaz netika līdz startam.
Šī bija piektā reize Formula 1 vēsturē, kad pole position ieguvējs nepiedalās sacīkstēs. 1975. gadā Argentīnā Žanu Pjēru Žarjē un 1996. gadā Francijā Mihaelu Šūmaheru pievīla tehniskas ķibeles, 1982. gadā Hokenheimā Didjē Pironi izcīnīja pole position, taču piedzīvoja smagu avāriju, kas pielika punktu viņa F1 karjerai, bet 2005. gadā ASV pole position ieguvējs Jarno Trulli piedalījās “Michelin” riepu ražotāja boikota akcijā, kā rezultātā startēja tikai sešas mašīnas.
Grafiks: Pirelli
Laika gaitā noteikumi gan ir vairākkārt mainījušies. Tā, piemēram, 1995. gadā Itālijas Grand Prix pole position ieguvējs Deivids Kulthards izslīdēja iesildīšanās aplī un nepiedalījās sacīkšu startā. Pirmajā aplī notika avārija ar vairāku formulu iesaisti, kā rezultātā bija nepieciešams restarts. Kulthards iekāpa “Williams” sagatavotajā rezerves mašīnā un atkārtotajā startā uzsāka cīņu no pole position. Tolaik šāda rīcība bija atļauta.
Šī gan nav pirmā reize, kad “Ferrari” izcīna uzvaru Monako GP kvalifikācijā ar viņiem piemērotā laikā radušos dzelteno karogu fāzi. Lai gan Leklēra avārija, protams, bija negadījums, daudzi F1 līdzjutēji atceras 2006. gada Mihaela Šūmahera izgājienu. Vācietis nemaz necentās izņemt “La Rascasse” pagriezienu. Apstājies tā, ka viņa formula bloķē konkurentiem iespēju uzlabot rezultātus, Šūmahers izcīnīja pole position. Tiesneši gan atkoda viņa plānu. Pirmā starta vieta tika viņa galvenajam konkurentam Fernando Alonso, bet Šūmahers, startējis no boksiem, aizcīnījās līdz piektajai vietai.
Neveiksmīgs šis posms izvērtās arī “Mercedes” komandai. Luiss Hamiltons kvalificējās septītajā vietā, kas ir viņa sliktākā starta pozīcija kopš 2018. gada Vācijas Grand Prix. Arī sacīkstēs viņš nespēja pakāpties augstāk. Tikmēr Valteri Botass sezonas pirmajos piecos posmos 3 reizes finišējis trešais, bet divreiz izstājies – abas reizes, kad potenciāli bija iespēja finišēt citā pozīcijā.
Grafiks: Pirelli
Par sacensību uzvarētāju kļuva Makss Verstapens. Lai gan šī viņam bija jau 12. uzvara karjerā, viņš vēl nekad Monako nebija ticis trijniekā. 2019. gadā finišs tika sasniegts otrajā vietā, taču toreiz sods lika atkāpties uz ceturto vietu.
Trešo reizi karjerā labāko trijniekā iekļuva Karloss Saincs. Zīmīgi, ka arī abos iepriekšējos gadījumos uzvara tika “Red Bull” kompānijas pārstāvim (2019. gadā Brazīlijā Verstapenam, 2020. gadā Itālijā Gazlī), turklāt visos trīs gadījumos Luiss Hamiltons saņēma septīto vietu.
Lai gan Saincs ir 26 gadus vecs, viņš ir bijis daļa no visu laiku jaunākā, trešā jaunākā un ceturtā jaunākā goda pjedestāla. Vidējais vecums Verstapenam, Saincam un Norisam svētdien bija 23 gadi 11 mēneši un 18 dienas. Zemāks vidējais vecums bijis tikai pirms 2 gadiem Brazīlijā (Verstapens, Gazlī, Saincs) un 2008. gadā Itālijā (Fetels, Kovalainens, Kubica).
Pirms 10 gadiem Monako GP uzvarēja Red Bull brīnumbērns un uz pjedestāla bija arī spānis no Ferrari, kā arī brits, kas pārstāv McLaren. Arī šodien tas pats. pic.twitter.com/Uk2VpTkNr2
Šī bija visu laiku ātrākā Monako Grand Prix izcīņa pēc vidējā ātruma. Lielā mērā tas tika sasniegts pateicoties tam, ka pirmoreiz kopš 2009. gada sacīkšu laikā nebija vajadzības pēc virtuālās vai reālās drošības mašīnas. Zīmīgi, ka ne reizi pat netika izkārti dzeltenie karogi.
Svētdiena bija ļoti veiksmīga mašīnai ar 33. numuru. Formula 1 sacīkstēs Monako #33 Makss Verstapens izcīnīja uzvaru, Portugāles rallijā pie panākuma tika Elvins Evanss, kura “Toyota” arī rotā 33. numurs, bet NASCAR sacensībās Ostinā debitants Ostins Sindriks vairākkārt pagozējās slavas saulītē, nonākot sacīkšu vadībā. Atkārtot Verstapena un Evansa sasniegumu viņam gan neizdevās.
81 gada vecumā miris bijušais FIA prezidents un “March Engineering” komandas izveidotājs Makss Moslijs.
Maksa Moslija tēvs bija ietekmīgs politiķis Sers Osvalds Moslijs, kurš atbalstīja fašismu. Makss nolēma neiet tēva pēdās, bet apgūt jurista profesiju. Papildus tam viņš piedalījās dažāda līmeņa autosacīkstēs, tostarp bēdīgi slavenajā 1968. gada Hokenheimas F2 posmā, kur dzīvību zaudēja Džims Klarks.
Gadu vēlāk Moslijs pielika punktu savai sacīkšu braucēja karjerai, piedaloties pie savas sacīkšu komandas “March Engineering” izveides. Izglītība palīdzēja Moslijam iekārtoties kā galvenajam personāžam Formula 1 Konstruktoru asociācijas juristiskajos jautājumos, kopā ar Berniju Eklstonu pārveidojot amatieru-entuziastu klubiņu par augstākā līmeņa pasaules čempionātu, kurā apgrozās milzu summas.
1993. gadā Moslijs kļuva par FIA prezidentu, amatā nomainot Žanu-Mariju Balestri, kurš nebija mīlētākais personāžs padokā. Arī Moslijs izpelnījās krietnu devu kritikas savā 16 gadu ‘valdīšanas’ laikā ar daudz nesaskaņām starp FIA un FOTA Konkordes līgumu jautājumos, tomēr Moslijs spēlēja lielu lomu drošības standartu uzlabošanā, it īpaši pēc Airtona Sennas bojāejas 1994. gadā.
Šobrīd izstrādes procesā ir arī filma par Moslija dzīves gājumu. Diemžēl pats Makss to nekad neredzēs…
Pēc gandrīz 2 gadu pauzes, Haralds Šlēgelmilhs – viens no Latvijas labākajiem autosportistiem startēja ātrākajā sacīkšu sērijā Eiropā BOSS GP, izcīnot godalgoto pirmo vietu savā ieskaitē, kā arī otro vietu kopvērtējumā, informē sportista pārstāvji.
Nedēļas nogalē, no 21. līdz 22. maijam, Austrijā, Red Bull Ring trasē, norisinājās BOSS GP čempionāta 2. posms, kurā Haralds startēja ar komandu ”HS Engineering” kā vienīgais pilots, vadot F2 tipa formulu – Dallara T12 Gibson.
Lietainos apstākļos, Haralds pierādīja sevi kā vienu no labākajiem, kvalifikācijā uzrādot otro labāko laiku, piekāpjoties tikai Ingo Gerstlam, kurš brauca ar Torro Rosso F1 automašīnu.
Pirmajā sacīkstē Haralds izcīnīja otro vietu savā ieskaitē un ceturto absolūti, savukārt otrajā sacīkstē pēc veiksmīga starta braucējs ieguva otro pozīciju kopvērtējumā, un uzvarēja sacensības savā ieskaitē.
”Pirmo reizi BOSS GP sacensības vēroju 2006. gadā un toreiz nodomāju, ka kādreiz vēlētos šajā čempionātā piedalīties. Interesanti kā 15 gadus vēlāk šī izdevība ir manifestējusies. Pie tam, ar ļoti labiem rezultātiem. Sen nebiju guvis tādu braukšanas baudījumu. Liela aerodinamika, karbona bremzes, tuvu pie 600zs jaudas uz gandrīz tādu pašu mašīnas svaru. Visam pa virsu braukšana kopā ar F1 mašīnām skaistajā Red Bull Ring trasē. Fantastiska nedēļas nogale. Paldies komandai par šo izdevību un nevainojamo darbu!” tā par sacensībām komentē pats Haralds Šlēgelmilhs.
BOSS GP ir FIA apstiprināta internacionāla sacensību sērija, kurā piedalās piloti no augstākajām klasēm formulas čempionātu kategorijā. OPEN klasē par čempionātu cīnās pasaulē ātrākās un jaudīgākās automašīnas, Formula 1 un IndyCar. Savukārt, FORMULA klasē par goda pjedestāla pozīcijām un čempionāta punktiem sacenšas galvenokārt F2, AutoGP, Renault’s World Series un Superlīgas Formulas automašīnas.
Makss Verstapens pirmoreiz karjerā izcīnījis uzvaru Monako Grand Prix izcīņā, posmā nepiedaloties pole position ieguvējam Šarlam Leklēram, kamēr Valteri Botass izstājās no otrās pozīcijas.
Drāma Monako sākās vēl pirms sacīkšu starta – pole position ieguvējs Šarls Leklērs pusass defekta dēļ pēc kvalifikācijā piedzīvotās avārijas pat nevarēja tikt līdz iesildīšanās aplim un nestartēja savā mājas posmā.
Visi pārējie braucēji pakāpās par vienu pozīciju. Startā izmaiņas līderu galā nenotika – Verstapens, Botass un Saincs saglabāja vietas labāko trijniekā. Līdz boksu apmeklējumiem lielas izmaiņas nenotika.
Kā pirmais no vadošā desmitnieka boksos devās Luiss Hamiltons. Taktika neattaisnojās – Hamiltons ne tikai palika aiz Gazlī, bet arī zaudēja pozīciju Fetelam, kurš pēc sava pitstopa aizvadīja aizraujošu cīņu ar “AlphaTauri” braucēju, tiekot viņam garām. Tikmēr Peress, veicot savu pitstopu sešus apļus pēc Hamiltona, aizsteidzās garām visai šai trijotnei.
Otram “Mercedes” braucējam Valteri Botasam klājās vēl bēdīgāk – mehāniķiem neizdevās noskrūvēt viņa priekšējo labo riteni un somu pilotam nācās izstāties. Šāda notikumu attīstība ļāva Verstapenam nosargāt vadību, Saincam pakāpties uz otro vietu, Norisam iekļūt trijniekā, bet Peress tika līdz pat ceturtajai pozīcijai.
Pēdējos apļos galvenā intriga virmoja ap cīņu par trešo pozīciju. Serhio Peress noķēra Lando Norisu. Apdzīšana Monako trasē ir teju neiespējama un Noriss saglabāja trešo vietu. Tikmēr Luiss Hamiltons saņēma papildus punktu par ātrāko apli pēc papildus pitstopa, kas viņam ļāva saglabāt septīto vietu.
Līdz ar uzvaru Verstapens pārņēmis vadību arī čempionāta kopvērtējumā. Līdz atbildes triecienam Hamiltonam būs jāgaida 2 nedēļas – Azerbaidžānas Grand Prix notiks 6. jūnijā.
