Uzvarēt F1 nav viegli, bet uzvarēt Monako uzskatāms par īpašu godu. Pat vairākiem izciliem čempioniem to nav izdevies paveikt. Kas tad īsti jādara, lai saņemtu uzvarētāja trofeju no paša Monako Prinča Alberta rokām? Ir pagājuši 20 gadi kopš pie savas lielās uzvaras tika 1998. un 1999. gada čempions Mika Hakinens, kurš dalās atmiņās ar toreiz pieredzēto.

“Pēdējā laikā reti dodos apmeklēt Grand Prix izcīņas klātienē. Tomēr ir viena, ko nekad nelaižu garām – Monako. Pirmkārt, tā notiek uz mana lieveņa – padoks ir īsa brauciena attālumā ar skuteri. Otrkārt, tas ir satriecošs pasākums.

Taču, lai gan F1 kontekstā Monako asociējas ar glamūru un spožumu, notikumi kokpitā ir tie, kas allaž piesaistījuši manu uzmanību. Arī šodien tikpat ļoti, kā tad, kad pats tajā sēdēju iekšā. Cilvēki man bieži vaicā, kas jādara, lai tur uzvarētu. Tā kā to esmu paveicis, laikam esmu pietiekami kvalificēts, lai sniegtu atbildi.

Šī trase nav līdzīga nevienai citai – šaura, cieša, līkumota, pavērsieniem bagāta, nelīdzena, sarežģīta – turklāt ierobežota ar metāla nožogojumiem. Citiem vārdiem sekot, drošības joslu nav.

Tas nozīmē, ka panākumu atslēga Monako ir noturēšanās trases robežās. Tai pat laikā, lai sasniegtu nepieciešamo ātrumu, jāizmanto visa trases platība un jābrauc maksimāli tuvu apmalēm. Kad veic ātru apli, piemēram, kvalifikācijā, tev jātēmē tā, lai starp mašīnu un sienu līkuma izņemšanas laikā paliktu 5 centimetri. Tas prasa ļoti precīzu situācijas analīzi, kā arī nepārtrauktu drosmi un pārliecību.

Pie tam, kā jau visām ielu trasēm, kur ikdienā kursē smagie auto un takši, asfalts ceturtdienā uz pirmajiem treniņiem ir ļoti ‘zaļš’, pilns ar putekļiem un netīrumiem, tomēr dienas, vai pat stundas, laikā tas pamazām uzlabojas, jo uz asfalta tiek atstātas aizvien vairāk riepu gumijas paliekas.

Šīm pārmaiņām ir jāspēj pielāgoties, kas nozīmē uzbrukuma stratēģijas pastiprināšanu katrā aplī. To ir sarežģīt paveikt ne vien no fiziskās, bet arī psiholoģiskās puses. Ir jāpārliecina sevi, ka tu tiešām šo līkumu vari izbraukt ātrāk nekā pirms aptuveni 80 sekundēm.

Turklāt Monako, vairāk kā jebkura cita trase, atalgo vietējo zināšanas. Jāapgūst ne tikai katrs līkums, bet arī katra rieviņa un bedrīte, apmales un katra baltā līnija. Es mēdzu ļoti bieži pastaigāties pa trasi, pie tam ļoti bieži arī ne pirms Monako Grand Prix izcīņas.

Mana pirmā Monako Grand Prix izcīņa tika aizvadīta 1991. gadā. Tā gan nebija diez ko veiksmīga. Izstājos ar savu “Lotus Judd” 14 apļus pirms finiša eļļas noplūdes dēļ. Nākamais gads nebija labāks – “Lotus Ford” pārnesumkārba padevās vēl nesasniedzot pusi veicamās distances.

Es nepiedalījos 1993. gadā, jo biju “McLaren” testu un rezerves braucējs, bet 1994. gadā jau biju daudz optimistiskāks par savām izredzēm. Man izdevās novietot “McLaren Peugeot” pirmajā rindā. Es kvalificējos otrais aiz pole position ieguvēja Mihaela Šūmahera, kurš tolaik pārstāvēja “Benetton Ford”, taču sacīkšu dienā startā bremzēju pirms pirmā līkuma ‘Sainte Devote’, kad aizmugurē ieskrēja Deimona Hila vadītais “Williams Renault”. Mana sacīkste bija galā knapi sākusies un es biju dusmīgs.

Nākamajā gadā nebiju tik konkurētspējīgs kvalifikācijā un savā “McLaren Mercedes” startēju tikai sestais, bet jau atkal nespēju sasniegt finišu, šoreiz izstājoties 8 apļus pirms finiša ar dzinēja defektu.

Man nācās gaidīt līdz 1996. gadam, kad Monako Grand Prix tiku pie pirmajiem punktiem savā piektajā mēģinājumā. Turklāt pat tad biju iesaistīts sadursmē piecus apļus pirms finiša. Atbirums bija tik pamatīgs, ka līdz finišam tika vien 4 mašīnas, tomēr tiku klasificēts sestajā vietā pēc pavērsieniem pārbagāta brauciena.

1997. gadā kvalificējos astotais, tomēr jau atkal sacīkstes beidzu pēc kontakta ar Deimonu Hilu. Otrajā aplī viņa “Arrows Yamaha” saskārās ar manu “McLaren Mercedes” un mašīnas bojājumi lika mums abiem izstāties.

Līdz 1998. gadam es jau sāku baidīties, ka Monako Grand Prix varētu būt man nolādēta. Taču tā kada “McLaren Mercedes MP4-13” modelis bija satriecošs, un es jau biju ticis pie trim uzvarām sezonas pirmajos 5 posmos. Kad F1 pasaule devās uz sesto posmu Monako, es biju gatavs augstam rezultātam.

Lieliski apzinājos, ka apdzīšana tur bija (un joprojām ir) teju vai neiespējama, tādēļ šaurajās ieliņās par mērķi izvirzīju pole position iegūšanu. Zināju, ka tas ir iespējams, jo, kā jau minēju, mums bija ļoti spēcīga mašīna, kas bija konkurētspējīga visas sezonas garumā. Raizes gan radīja fakts, ka mans komandas biedrs Deivids Kulthārds vienmēr bijis ļoti ātrs tieši Monako trasē, par ko varēju jau pārliecināties treniņos, kad Deivids uzstādīja latiņu pārējiem braucējiem.

Pat pēc visiem šiem gadiem ļoti labi atceros notikumus kvalifikācijā. Sākotnēji bijām pārsteigti, kad ātrāko apļa laiku uzrādīja Džankarlo Fisikella, kura “Benetton Playlife” bija perfekti saregulēts. Es vienmēr esmu uzskatījis Džankarlo par ļoti talantīgu braucēju, jo tai pēcpusdienā bija skaidrs, ka viņš patiesi izbauda braukšanu, pārvaldot zili-balti krāsoto mašīnu tik viegli, it kā tas būtu kartings.

Tomēr pienāca brīdis, kad mēs ar Deividu sākām gūt virsroku. Asfalts tika pie riepu gumijas un apstākļi uzlabojās ar katru apli. Līdz ko veicu ātru apli, Deivids mani pārspēja. Atspēlējos, bet viņš jau atkal atrada veidu, kā izbraukt apli kādu sekundes desmitdaļu ātrāk.

Kad pienāca laiks manam pēdējam mēģinājumam, situācija garāžā bija ļoti nervoza. Deivids atradās provizoriskajā pole position ar fantastisku 1m20.137s ātru apli. Palika mana kārta. Tikai viens riepu komplekts saglabāts. Šī bija ‘Tagad vai Nekad’ situācija.

Sēdēju savā mašīnā un galvā izbraucu apli, reālajā laikā, ar acīm ciet. Zināju, kas man jāizdara. Likās, ka arī zinu, kā to paveikt. Man vajadzēja braukt uz absolūtas spēju robežas, nekur nevarēju pietaupīties, bet tai pat laikā nevarēju atļauties nevienu kļūdu vai misēkli. Atzīšu, tauriņi skraidīja pa vēderu, tomēr dažkārt tādi ir nepieciešami. Tā ir zīme, ka tevi pārņēmis adrenalīns, kas uztur īpaši možu.

Izbraucu ļoti prātīgu iesildīšanās apli, pārbaudot katru iespējamo apmali un norobežojumu. Sāku uzņemt ātrumu ‘Rascasse’ līkuma izejā, pa ceļam uz apļa pēdējo pagriezienu ‘Virage Antony Noghes’, un tālāk traucos, cik ātri spēju, izvēloties trajektoriju, kas dod lielāku ātrumu līkuma izejā, lai uzsāktu vienu no maniem dzīves svarīgākajiem apļiem. Zināju, ka tāds tas būs jau tad. Atceros, sakām pats sev: “Okay, šis ir tas brīdis, Mika. Uzsāc maksimālo uzbrukumu.”

Pirmajam līkumam ‘Sainte Devote’ man bija savs plāns. Bremzēju mirklīti ātrāk kā parasti, turklāt ļoti strauji, šai segmentā, kas ved nedaudz lejup no kalniņa, lai ātrāk uzsildītu priekšējās riepas līdz optimālajai darba temperatūrai. Tas deva vēl vienu bonusu – uzlaboja vadāmību, jo nepietiekama pagriežamība man nekad nav patikusi. Kad regulējumi bija man pa prātam, varēju braukt ātrāk kā jebkad, izņemot pagriezienus pat pa ļoti agresīvām trajektorijām, lai iegūtu labāku izejas ātrumu un veiklāk sāktu paātrināties. Kad mašīnas aizmugure ir mazliet ‘vaļīgāka’, to paveikt ir daudz vieglāk kā tad, ja tā negriežas tik viegli. Man pa prieku, šai aplī problēmu nebija. Mana taktika nostrādāja – mazliet ātrāk atlaidu bremzes, pagriezu stūri, un mašīna precīzi sekoja manām instrukcijām. Biju paveicis, ko vēlējos un varēju traukties kalnā augšup uz ‘Massenet’ un ‘Casino Square’.

Tas trases gabaliņš saucās ‘Avenue d’Stende’. To īsti nevar saukt par taisni, tomēr ir svarīgi to par tādu uztvert, izvēloties trajektoriju, pa to braucot, jo katru reizi, kad tu pagriez stūri, pat tad, ja gāzes pedālis paliek iespiests grīdā, ātrums samazinās, kaut vai pa pāris km/h. Fizikas likumus neapiesi, tādēļ te centos izmantot pēc iespējas taisnāku līniju. Tas nebija vienkārši, tomēr deva rezultātu.

‘Massenet’ un ‘Casino Square’ izbraucu bez problēmām. Lai gan mašīnas aizmugure mazliet izslīdēja, līdz barjerai bija vēl kādi 5 centimetri, līdz ar to izmaiņas trajektorijā vai ātrumā nebija jāveic.

Devos lejup pa kalnu gar ‘Avenue des Beaux Arts’ līdz ‘Mirabeau’. Atceros, kā teicu sev “Mierīgi, Mika, mierīgi!” ‘Mirabeau’ ir pagrieziens, kurā ļoti viegli var kļūdīties. Ir jābremzē ceļa vidū, lai izvairītos no negluduma, kas izbojā mašīnas stabilitāti, ja tam brauc pāri. Tad strauji jāpārvietojas uz kreiso pusi, lai ar platāku trajektoriju izbrauktu asu labo pagriezienu. Šai brīdī priekšējais ritenis, kas atrodas iekšmalā, mazliet paceļas virs asfalta, tomēr, neraugoties uz to, tev jāspiež gāzes pedālis tik ātri, cik vien iespējams, līdz ‘Loews’ pagriezienam.

Tas ir lēnākais pagrieziens visā F1 kalendārā. Tas tiek izņemts pirmajā ātrumā, stūri griežot maksimāli pa kreisi. Ir tāda sajūta, ka līkumā pavadi veselu mūžību. Tā nav, taču šādas izjūtas pārņem. Galvenais, nezaudēt savu pacietību. Ja piespiedīsi gāzes pedāli pa ātru, to vajadzēs atlaist, kas uzreiz sabojā apļa laiku.

Pa laimi 1998. gadā savā kvalifikācijas aplī nekļūdījos. Tad ‘Portier’ pagrieziens, izmantojot visu trasi, un tad paātrinājums pirms tuneļa. Kad traucos cauri šai sekcijai un atgriežos saulesgaismā, cenšos atlikt bremzēšanu uz pēc iespējas vēlāku brīdi pirms ‘Harbour Chicane’, tomēr nedrīkstu būt pārāk ambiciozs. Izdevās, kā vēlējos, un traucos garām superjahtām kreisajā pusē pretim ‘Tabac’. Šai brīdī pie sevis nodomāju: “Jā, tas tiešām varētu būt pole position aplis.”

Tikpat veikli es atguvu pilnīgu koncentrēšanos uz savu apli. Izbraucu cauri ‘Tabac’ precīzi un ātri. Iekšmalā nav apmales – tikai siena. Tomēr man izdevās, braucot ceturtajā ātrumā ar nepilniem 200 km/h. Biju ļoti tuvu sienai, taču neaizskāru to.

Nākamais pagrieziens ir ‘Swimming Pool’. Ieeja tajā ir viena no visaizraujošākajām vietām, ne tikai Monako trasē, bet visās, kur esmu bijis. Tā vieta ir varena pēc jebkuriem standartiem.

Pirmkārt, tas ir neiedomājami ātrs. Es bremzēju aptuveni no 240 km/h. Tā nav vieta, kur smalkums tiktu atalgots. Es pat teiktu, ka tev jāsoda sava mašīna, lai tur saglabātu ātrumu. Tas sastāv no divām daļām. Tev jāpavirza mašīna kreisajā malā tā pirmajā daļā, tēmē uz iekšmalas apmalītēm, pašaujies garām sienai ar pāris centimetru rezervi un paātrinies ātrāk nekā liktos saprātīgi.

Šīs trases segums ir ļoti īpatnējs. Ja kavēsies, mašīna var palikt nestabila. Tā vietā, ir jāspiež pedāli grīdā un jātraucas, cik ātri ir iespējams, lai uzsildītu riepas un izvairītos no slīdēšanas. Tas nav viegli, bet, ja vēlies būt ātrs, citu variantu nav. Tādēļ ir tik svarīgi visur spēt ātri uzņemt tempu, lai uzreiz redzētu, vai viss tiek darīts pareizi. Un ja viss ir kārtībā, sajūtas ir tik labas, cik vien F1 braucējam ir iespējams izjust.

Savā 1998. gada kvalifikācijas aplī man to visu izdevās apvienot. Pēc tā jutos lieliski. Pēdējie līkumi pagāja kā pa miglu. Atceros tikai to, ka braucu maksimāli ātri. Kā mēdzu teikt – maksimāls uzbrukums. tas ir veids, kā allaž jābrauc kvalifikācijas apļa beigās. Uzvedies kā zvērs, attīstot maksimālās mašīnas spējas. Ko taupīt vairs nav nekāda jēga.

Kad šķērsoju finiša līniju, parādījās mans rezultāts – 1 minūte 19.798 sekundes, kas bija 0.339 sekundes ātrāk par Deivida labāko rezultātu. Es biju priecīgs un atvieglots. Kā jau teicu, Deivids Monako vienmēr bijis izcils, un es zināju, ka man ir jābrauc uz pilnīgas spēju robežas, lai pārspētu viņu kvalifikācijā.

Nākamajā dienā biju apņēmības pilns savu pole position pārvērst uzvarā. Biju uztraucies, dodoties uz savu starta pozīciju, tomēr nepacietīgs, kad varēšu veikt labu startu.

Laimīgā kārtā, man tas izdevās. Sacensību pirmo līkumu izbraucu kā līderis. Deivids bija man cieši aizmugurē. Viņa mašīnas priekšējais antispārns atradās aiz manas mašīnas pārnesumkārbas vien pāris metru attālumā un atstatums ne mirkli nepalielinājās. Biju drošs, ka viņš šo pēcpusdienu man padarīs ļoti sarežģītu. Braucu, neko netaupot, bet ne par ko nespēju iekrāt pārsvaru. Viņš visu laiku bija redzams manas mašīnas spoguļos. “Draudīgs” ir pirmais vārds, kas nāk manā prātā.

No ceturtā līdz 12. aplim, katram veicot deviņus apļus, uzstādījām 12 ātrākos apļus. Citiem vārdiem sakot, mēs burtiski lidojām pa trasi. Tomēr 18. aplī pēkšņi Deivida aiz manis vairs nebija. Kā izrādījās, viņu pievīla mašīnas dzinējs.

Biju izturējis spriedzi un uzvarēju ar 11 sekunžu rezervi pār otrās vietas ieguvēju Džankarlo, kurš noslēdza savu lielisko nedēļas nogali ar ļoti atzīstamu otro vietu pusminūti priekšā Edija Īrvaina 3. vietā finišējušajai “Ferrari” mašīnai.

Kad biju noparkojis savu formulu un kāpu no tās ārā, jutos lieliski. Biju uzvarējis Monako Grand Prix. Tomēr tikpat svarīgi – man bija milzīgs prieks un lepnums par “McLaren Mercedes” komandas darbiniekiem, kuri bija dizainējuši, uzbūvējuši, sagatavojuši un vadījuši šo satriecošo mašīnu. Vēlos viņiem vēlreiz pateikties pēc visiem šiem garajiem gadiem.

Vēlāk vakarā jutos ļoti noguris, taču laimīgs. Atceros, kā pie sevis nodomāju: “Mika, tu esi uzvarējis Monako Grand Prix. Ne katrs braucējs to spēj. Tas nozīmē, ka esi pietiekami labs, lai uzvarētu arī čempionātā. Tu esi. Tiešām esi. Sasodīts, tagad ej un uzvari!”

Man tas izdevās, tomēr tas jau ir cits stāsts…”