Francs Tosts apstiprinājis, ka viņa vadītā “Toro Rosso” komanda kopā ar jaudas agregātu piegādātājiem “Honda” apspriež taktiku starta vietu soda saņemšanai, lai ar jauniem dzinējiem uzlabotu izredzes cīnīties par augstākām pozīcijām.
Kā zināms, šogad katrai mašīnai bez starta vietu soda atļauts izmantots tikai 3 dzinējus, turklāt vairāku komponenšu skaits ierobežots līdz divām. Jau iepriekš “Renault” ziņoja par līdzīgas taktikas izmantošanu savai rūpnīcas komandai.
Pērn “Honda” vienīgie klienti “McLaren” jaudas agregātus mainīja teju vai ik pēc diviem posmiem, tomēr tā kā komanda regulāri kvalificējās otrajā desmitā, starta vietu sodi nebija pārāk sāpīgi, bet mašīnas uz starta stājās ar jauniem, tātad jaudīgākiem, dzinējiem.
Tosts norādīja, ka F1 dzinēji zaudē savu maksimālo jaudu jau pēc 100-200 km veikšanas, tādēļ 3000 km atstātu ievērojamas sekas, piebilstot, ka esošie ierobežojumi ir pārāk skarbi un bezjēdzīgi.
Kārtējā ziema aizvadīta un kārtīgam motorsporta fanam par vienu no pirmajiem pavasara vēstnešiem noteikti kalpos Formula 1 sezonas sākums. 2018. gada pirmais starts Austrālijā tiks dots 25. martā. Kurš pārsteigs, kurš liks vilties? Centīsimies noskaidrot. Šoreiz izvērtēsim “Haas” komandas iespējas.
Vēsture
Lai gan “Haas” komanda 2016. gadā aizvadīja savu pirmo sezonu Formula 1 čempionātā, tomēr šis nosaukums nebūs pārāk svešs pieredzējušākiem autosporta līdzjutējiem, jo 1985. un 1986. gada čempionātos, izmantojot “Lola” ražotās šasijas jau startēja “Team Haas Ltd.” vienība. Ambiciozo amerikāņu projektu vadīja Karls Hāss, kuram gan nav radniecīgu saišu ar tagadējās “Haas F1 team” īpašnieku Džīnu Hāsu. Atšķirībā no citiem ‘sava ceļa bruģētājiem’ “Haas” komanda izvēlējusies radikāli atšķirīgu pieeju, piesaistot speciālistus ar pieredzi citās komandās un izveidojot cik vien ciešu sadarbību tehniski iespējams ar “Ferrari”. Šis gan nav stāsts par vēl vienu “Toro Rosso” stila komandu, jo amerikāņiem ir pašiem savi mērķi un divi ļoti ātri un pieredzējuši braucēji.
Kas jauns?
Pats komandas vadītājs Guntars Steiners par galvenajām izmaiņām min ‘halo’ sistēmas ieviešanu un pielāgošanos aerodinamiskajā jomā. Interesanti, ka atšķirībā no lielas daļas pārējo komandu, kas izvēlējušās uz ‘halo’ režģa izveidot nelielus antispārniņus, “Haas” komandai redzama vesela rinda virpuļveida ģeneratoru, ar mērķi uzlabot gaisa plūsmu ap braucēja ķiveri.
Pārgalvīgu pārmaiņu vietā pieslīpēti mazie defekti un uzlabots izsvarojums. Sāna gaisu savācējos un priekšējā antispārnā redzams “Ferrari” pieskāriens, kuri palīdzējuši Džīna Hāsa komandai arī ar pārnesumkārbu un aizmugurējo balstiekārtu. Pēdējos gados lielas problēmas sagādāja mašīnas bremzes. Komandas sastāvs palicis nemainīgs, tādēļ amerikāņu vienībai jācer, ka Romēns Grožāns un Kevins Magnusens ar tām spēs tikt galā.
Foto: Haas F1 team
Ko gaidīt?
Roberts Graudiņš: “Lai notiktu pārmaiņas, tās ir jārada. Gan starpsezonas sagatavošanās process, gan atslēgas cilvēku saglabāšana un testu rezultāti liek domāt, ka “Haas” komanda šogad varētu atrasties aptuveni turpat, kur abās iepriekšējās sezonās. Līdz šim amerikāņiem lieliski izdevies izmantot uz paplātes pasniegtās izdevības, tomēr, ja “McLaren” un “Renault” progress virzīsies kā iecerēts, “Haas” galvenajai cīņai jābūt ar “Toro Rosso” par astoto vietu. Ja braucēji spēs tikt pāri savam agresīvajam stilam (šo vairāk varētu adresēt Magnusena virzienā), ir iespējams uzsākt cīņas ar “Williams” junioriem, tomēr pārāk sacerēties nevajadzētu.”
Aldis Putniņš: ““Haas” komandas pilotus Romēnu Grožānu un Kevinu Magnusenu varētu pieskaitīt tiem komandas biedriem, kuru savstarpējā cīņa īpaši neietekmēs viņu turpmāko karjeru. Abi ir pietiekami pieredzējuši un stabilas vērtības, tomēr neviens no viņiem vairs nav augšupejošā trajektorijā un sapņi par vadošajām komandām visdrīzāk jau ir izsapņoti un izdzīvoti. Tomēr no komandas, kas ir savas attīstības zīdaiņa stadijā, viedokļa šāds stabils pilotu sastāvs ir ideāls – veido labu attīstības fundamentu un nejauc gaisu ar nepamatotām ambīcijām, kas noteikti būtu kādas ‘uzlecošās zvaigznes’ gadījumā.”
Šveicē dzimušais Grožāns jau bērnībā nolēma savu karjeru veidot, pārstāvot mātes dzimteni Franciju, Šveicē valdošā autosacīkšu aizlieguma dēļ. Pāreja no kartinga uz formulām bija nevainojama – Formula Lista Junior 1.6 Series kļuva par Grožāna pirmo pieturvietu, kur Romēns izcīnīja 10 uzvaras 10 posmos un nodrošināja titulu.
Pierādot sevi Francijas Formula Renault čempionātā, Grožāns nonāca “Renault” F1 jauno braucēju sistēmā, kas palīdzēja viņam izkalt ceļu līdz motorsporta prestižākajam čempionātam.
2006. gadā aizvadījis debijas sezonu Eiropas F3 čempionātā (tolaik Formula 3 Euro Series), gadu vēlāk Romēns pārgāja uz spēcīgo “ASM” komandu, kļūstot par Kamui Kobajaši un Niko Hulkenberga komandas biedru. Cīņā ar vēlāko Formula E un WEC čempionu Sebastianu Buemi pārāks bija Grožāns.
“Renault” F1 komandai jaunie braucēji nāca viens pēc otra – vispirms Heiki Kovalainens, tad Nelsons Pikē Jr., tādēļ pat lielisks sniegums GP2 čempionātā (2 punkti aiz vicečempiona) un triumfs GP2 Āzijas čempionātā vēl nedeva tagadējam braucēju asociācijas prezidentam iespēju tikt pie ilgi kārotās debijas.
Ne tikai nedeva, bet pat nebija pietiekam arguments, lai turpinātu darbu “ART” rindās. Grožāna vietu ieņēma Hulkenbergs. Tika rasts rezerves variants “Barwa Addax” rindās. Tieši Grožāns ar Hulkenbergu cīnījās par titulu līdz “Renault”, tomēr abi ilggadējie cīņubiedri tika pie pozitīva rezultāta – ‘krašgeita’ pielika punktu Pikē Jr. F1 gaitām, ļaujot debitēt F1, kamēr Hulkenbergs kļuva par čempionu un uz augstāko klasi pakāpās nākamajā sezonā.
Foto: Haas F1 team
Motorsporta elitē
Romēns Grožāns šobrīd ir F1 braucēju asociācijas vadītājs, tomēr ceļš līdz stabilitātei F1 čempionātā bija garš pat pēc debijas. Pēc Nelsona Pikē Jr. atbrīvošanas “Renault” noslēdza līgumu ar Grožānu līdz sezonas beigām, tomēr tā izrādījās absolūta katastrofa. Sezonas otrajā pusē komanda ļoti reti tika punktos, Alonso pārliecinoši pārspēja Grožānu, bet Pikē atzīšanās par iepriekšējā gadā apzināti izraisīto avāriju noveda pie tās vadītāja Flavio Briatores un tehniskā direktora Pata Saimondsa diskvalifikācijām, kā arī titulsponsora “ING” tūlītējas aiziešanas. Ironiski, ka Singapūras GP treniņos Grožāns avarēja tieši tai pašā vietā kur pirms gada to Pikē Jr. paveica apzināti.
Uz 2010. gadu “Renault” noskatīja Robertu Kubicu un Vitāliju Petrovu, kamēr Grožāns kļuva par “Pirelli” testu braucēju un atkāpās līdz startiem FIA GT1 un Auto GP čempionātos, bet savu otro izdevību GP2 čempionātā izmantoja godam, 2011. gadā izcīnot titulu un atgriezās Enstounā bāzētajā komandā, kas nu jau bija kļuvusi par “Lotus”. Atzīstams ātrums trasē gan pārāk bieži gāja roku rokā ar pārlieku lielu agresivitāti, kas noveda pie viena posma diskvalifikācijas pēc avārijas izraisīšanas startā. Tas daļēji uzskatāms par pagrieziena punktu Grožāna karjerā, jo jau nākamajā sezonā Šveicē dzimušais Grožāns demonstrēja ievērojami stabilāku sniegumu un daudz retāk atradās trases malā ar sadauzītu mašīnu. Lieliska sezonas otrā puse ļāva gada laikā 6 reizes kāpt uz goda pjedestāla, tiesa gan, ne reizi uz augstākā pakāpiena.
V6 Turbo dzinēji 2014. gadā nebija “Renault” izcilākais veikums un komplektā ar komandas budžeta samazināšanos, Kimi Raikonena aizstāšanu ar Pastoru Maldonado “Lotus” no komandas, kas regulāri cīnas par goda pjedestāliem, atkāpās līdz peletona lejasgalam. Pāreja uz “Mercedes” dzinējiem gadu vēlāk radīja cerību stariņu, tomēr Grožāna mērs bija pilns un viņš atrada izaicinājumu jaunajā “Haas” projektā, visticamāk, ar mērķi tikt “Ferrari”, ar ko Džīna Hāsa vadītajai komandai izveidojusies ļoti cieša sadarbība.
Neviens negaidīja brīnumus, redzot, kā citas jaunās F1 komandas mocījās – no četrām 2010. gadā apstiprinātajām jaunpienācējām bija palikusi tikai “Manor” un arī tā atradās savā pēdējā pstāvēšanas gadā. “Haas” izmantoja ciešo sadarbību ar “Ferrari”, lai demonstrētui lielisku ātrumu pirmssezonas testos, kā arī gūstot šokējošu 6. vietu pirmajā posmā Austrālijā, kad Romēns lieliski izmantoja sarkano karogu fāzi. Nelielais budžets un pieredzes trūkums liedza “Haas” komandai izrādīt nopietnu konkurenci sezonas otrajā pusē, tomēr lieliskais sākums ļāva sezonu noslēgt ar 29 punktiem, kamēr komandas biedrs Estebans Gutjeress palika sausā. Savas spējas Grožāns apliecināja arī pērn, turklāt ar Kevinu Magnusenu kā komandas biedru “Haas” izdevās kļūt par pamatīgu biedu vidusslāņa komandām. Grožāna pulveris noteikti vēl sauss un alkas pēc pirmās uzvaras tikai pastiprinās. Ja izdosies sevi apliecināt, viss vēl ir iespējams.
Dāņu braucēja uzvārds F1 līdzjutējiem nav svešs. 2014. gadā Kevins Magnusens debitēja “McLaren” komandas rindās, kas bija pirmā komanda arī viņa tēvam Janam, kurš vēl arvien aktīvi nodarbojas ar autosportu.
Lai gan F1 sasniegumi Janam nebija diez ko spoži, savam dēlam Kevinam viņš spēja nodot nepieciešamās zināšanas, kas palīdzēja veikt ļoti veiksmīgu pāreju no kartinga uz junioru kategorijām, 2008. gadā dominējot Dānijas Formula Ford čempionātā, kā arī gūstot pieredzi vairākos starptautiska līmeņa čempionātos.
Karjera gandrīz tika strauji aprauta līdzekļu trūkuma dēļ un uz īsu brīdi Magnusens pat piestrādāja rūpnīcā par metinātāju. Saņēmis nepieciešamo atbalstu, Kevins atgriezās vēl spēcīgāks, izcīnot uzvaras Formula Renault 2.0 Ziemeļeiropas čempionātā, kā arī vairākos reģionālos F3 čempionātos pirms pārejas uz Formula Renault 3.5 Series, kas tobrīd bija vismaz tikpat augsta līmeņa čempionāts kā GP2.
Gada debitanta tituls, veiksmīgi “McLaren” jauno braucēju testi un pāreja uz spēcīgo “DAMS” komandu ļāva Magnusenu pirms sezonas uzskatīt par favorītu cīņā par titulu. Tas gan nenāca viegli, tomēr veiksmīga sezonas otrā puse ļāva pārspēt citu “McLaren” sistēmas jauno talantu Stofelu Vandūrnu.
Foto: Haas F1 team
Motorsporta elitē
Kevins Magnusens F1 ieradās ar lieliskiem rezultātiem pirmssezonas treniņos, tomēr 2014. gada sezonas pirmais posms bija solis nezināmajā visiem braucējiem pēc revolūcijas tehniskajos noteikumos. Jau savā pirmajā startā Kevins kvalificējās ceturtais, bet dienu vēlāk kļuva par pirmo braucēju pēc Luisa Hamiltona, kurš kāpis uz goda pjedestāla debijas sacīkstēs, turklāt pēc Daniela Rikjardo diskvalifikācijas Magnusens pakāpās pat uz otro vietu.
Zīmīgi, ka jau savā pirmajā startā Kevinam bija izdevies pārspēt spožākos tēva sasniegumus un kļūt par pirmo dāni uz goda pjedestāla. Tas gan tā arī palicis viņa vienīgais finišs labāko trijniekā. Arī “McLaren” komandai pēc tam vairs nekad tas nav izdevies. Atlikušo sezonas daļu Magnusenam bija jāsamierinās ne tikai ar mašīnas konkurētspējas trūkumu, bet arī regulāru piekāpšanos titulētajam komandas biedram Džensonam Batonam.
Pēc gada rezerves braucēja lomā Magnusens palīdzēja “Renault” komandai tās atgriešanās gadā. Regulāra Palmera pārspēšana palīdzēja Magnusenam nonākt citā salīdzinoši jaunā komandā – “Haas”, kur 2017. gadā Kevins ieguva sliktā zēna reputāciju, regulāri veicot agresīvus manevrus un vairākkārt iesaistoties vārdu kaujās ar konkurentiem. Nākamajā gadā Pjērs Gazlī pat nosauca Magnusenu par bīstamāko braucēju, ar kuru viņš jebkad sacenties, pēc tam kad abi sadūrās Azerbaidžānā.
2018. gads iesākās cerīgi – “Haas” bija iespēja tikt Top 5 ar abām formulām, tomēr boksos netika kārtīgi pieskrūvēti riteņi, liekot abām formulām izstāties. Komandas vadītāja Guntera Steinera dusmu izvirdums vēlāk kalpoja kā lielisks avots “Drive to Survive” dokumentālā raidījuma popularizēšanai. Skarbi vārdi no Steinera puses sekoja arī nākotnē. 2019. gadā Magnusens pat sadauzīja Steinera ofisa durvis, kad viņš nolamāja abus savus braucējus pēc savstarpējās sadursmes.
2018. gadā Magnusenam pat izdevās aizsniegties līdz devītajai vietai kopvērtējumā – “Haas” visu laiku labākajam rezultātam. Tomēr tas nebija atspēriena punkts progresam nākotnē. Kevins bija stabilāks un ātrāks par komandas biedru Romēnu Grožānu, tomēr komanda bija pamatīgi atkarīga no “Ferrari”. Itāļu vienības lejupslīdē cieta arī “Haas”. 2020. gadā gan Magnusens, gan Grožāns punktos spēja iebraukt tikai vienu reizi. Komanda spēra kardinālus soļus un nolēma sezonas beigās atvadīties no abiem braucējiem.
Samierinājies ar faktu, ka viņa F1 karjera ir galā, Magnusens devās pāri okeānam un pievērsās izturības sacīkstēm. Vasarā viņš piepildīja savu sapni, startēdams Lemānas 24 stundu sacīkstēs vienā ekipāžā ar tēvu. Pāris mēnešus iepriekš Magnusens apostīja gaisu arī IndyCar čempionātā.
Uz 2022. gadu Magnusens vienojās ar “Peugeot” par startēšanu WEC čempionātā, taču pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā “Haas” komanda pārrāva saites ar Ņikitu Mazepinu un piedāvāja Magnusenam atgriezties. Dāņu sportists vēlāk atzina, ka F1 atgriezās ar pilnīgi citu domāšanu, jo vairs nebaidījās no dzīves bez F1, pieņēma faktu, ka visas ambīcijas neizdosies īstenot, turklāt pats bija kļuvis par tēvu un autosacīkstes vairs nebija viņa prioritāšu galvgalī.
Ar nosvērto un pragmātisko pieeju viņam izdevās pārliecinoši pieveikt saslavēto komandas biedru Miku Šūmaheru un izcelt “Haas” komandu no bezcerīgās bedres, kurā tā bija iekritusi iepriekšējā sezonā.
Par sezonas spožāko mirkli noteikti kļuva pārsteidzošā pole position Sanpaulu GP. Lietainajos apstākļos Magnusens tika Q3, kur savā pirmajā mēģinājumā bija mazliet ātrāks par konkurentiem. Visi bija pārliecināti, ka otrajā mēģinājumā rezultāti strauji uzlabosies, taču Džordžs Rasels piedzīvoja avāriju, sesija tika apturēta, bet, tai atsākoties, lietus pieņēmās spēkā un magnusena rezultātu neviens nespēja apdraudēt. Sprintā Magnusens atkrita līdz 8. vietai, bet sacīkstē avarēja jau pirmajā aplī, līdz ar to viņa meistarstiķis tika atalgots tikai ar 1 punktu.
Ar punktu krāšanu 2023. gadā klājās krietni grūtāk. “Haas” bija atpakaļ peletona beigās, jo riepu straujais nodilums bieži lika vilties pēc ambicioza sākuma nedēļas nogalei. Tā, piemēram, Maiami Magnusens finišēja desmitais, startēdams no ceturtās pozīcijas, bet Singapūrā tas pats tika sasniegts no 6. starta vietas. Kad kvalifikācijā negaja tikk labi, par punktiem faktiski varēja aizmirst, tomēr labāks sniegums attiecībā pret komandas biedru Niko Hilkenbergu gan lieti noderētu.
Pie negaidītas uzvaras IndyCar sezonas pirmajā posmā Sanpīterburgā otro gadu pēc kārtas ticis “Dale Coyne Racing” braucējs Sebastians Burdē, kurš izmantoja sacensību līderu Roberta Vikensa un Aleksandra Rosi sadursmi divus apļus pirms finiša.
Vikenss sevi lieliski apliecināja jau kvalifikācijā, izcīnot pole position savā debijas startā, pārspējot Vilu Pauersu, aiz kura sacīkstes uzsāka vēl divi debitanti – Mateuss Leists un Džordans Kings. Pauersa cerības uz augstvērtīgu rezultātu tika pamatīgi iedragātas jau pirmajā aplī, kad austrālietis sagriezās un turpināja cīņu no peletona beigām.
Pauerss nebija vienīgais veterāns ar problēmām – Raiena Hantera-Reja mašīnu nācās pārstartēt, kamēr Tonijs Kanāns sadūrās ar Zaku Vīču. Pirmo dzelteno karogu fāzi izraisīja izslīdējušais Čārlijs Kimbels.
Restartā Kings apdzina Vikensu, tomēr jau atkal cīņa trasē tika apturēta, jo trasi nesadalīja Reihals un Pidžots. Šoreiz Vikenss atguva pozīciju pēc Kinga kļūdas. Drīz vien Kings piekāpās arī Rosi, kurš drīz vien uzsāka cīņu ar Vikensu. Elektronikas defekts liedza citam lieliski sākušajam debitantam Leistam turpināt cīņu. Viņš nonāca 12 apļus aiz līdera, bet pēc aizķeršanās boksos piedzīvoja avāriju.
Arī šai restartā neiztika bez starpgadījumiem – Skots Diksons piedzīvoja kontaktu ar Hinčklifu, kā rezultātā tika aizķerts arī pagājušā gada Indy 500 uzvarētājs Takuma Sato. Vadībā nonāca Burdē, tomēr atšķirīga stratēģija un vecākas riepas lika francūzim zaudēt pozīcijas Vikensam, Rosi un Andretti. Džeka Hārvija avārija jau atkal lika braucējiem pārtraukt cīņas.
Vikenss saglabāja mieru un pārliecinoši devās pretim uzvarai, pēdējo nogriezni uzsākot pāris sekundes priekšā Rosi un Burdē. Vēl vienu pavērsienu radīja debitanta Renē Bindera avārija. Sacīkstes atsākās četrus apļus pirms finiša. Arī šoreiz drāma turpinājās – Makss Čiltons sagriezās un noslāpa.
Pēdējais restarts tika dots divus apļus pirms finiša. Rosi centās apsteigt līderi Vikensu, tomēr abu mašīnas saskārās, liekot Vikensam atdurties pret barjeru un likt punktu sapnim par uzvaru pirmajā startā.
Rosi zaudēja tempu un palika aiz Burdē, kā arī no pēdējās vietas startējušā Greiema Reihala. Šis Burdē bija tikai ceturtais starts pēc negadījuma pērn Indianapolisā, pēc kā četrkārtējais ChampCar čempions smagā stāvoklī tika nogādāts slimnīcā.
Pēc sacensībām Vikenss atzina, ka Rosi manevrs esot bijis pārlieku optimistisks, tomēr, neraugoties uz nesaskaņām trasē, ārpus tās nekāda konflikta neesot un abi joprojām ir labi draugi. Tikmēr Rosi norāda, ka Vikenss centies aizsargāties pārlieku agresīvi un viņam vairs neesot bijušas iespējas izvairīties.
Kārtējā ziema aizvadīta un kārtīgam motorsporta fanam par vienu no pirmajiem pavasara vēstnešiem noteikti kalpos Formula 1 sezonas sākums. 2018. gada pirmais starts Austrālijā tiks dots 25. martā. Kurš pārsteigs, kurš liks vilties? Centīsimies noskaidrot. Šoreiz izvērtēsim “Sauber” komandas iespējas.
Vēsture
Lai gan F1 sacīkstēs Pītera Zaubera dibinātā komanda piedalās no 1993. gada,tās saknes meklējamas krietni senākā pagātnē. Tieši “Sauber” rindās Mihaels Šūmahers 1991. gadā vienīgo reizi piedalījās Lemānas 24 stundu sacīkstēs. Kā jau privātajai vienībai, “Sauber” nekad nav bijis pienācīgs budžets, lai cīnītos par titulu. Tam vistuvāk izdevās pietuvoties 2007. gadā, sadarbojoties ar “BMW”, kad pēc “McLaren” diskvalifikācijas, “Sauber” ieņēma otro vietu, kamēr Roberts Kubica gadu vēlāk atnesa komandai tās vienīgo uzvaru. “Sauber” allaž bijusi lieliska jauno braucēju kalve, kur F1 karjeru uzsāka Kimi Raikonens, Felipe Masa, Sebastians Fetels un Serhio Peress. Pēdējo gadu laikā gan arvien biežāk nācies samierināties ar pozīcijām peletona lejasgalā.
Kas jauns?
Divos vārdos – gandrīz viss. Monišu Kaltenbornu pērn komandas vadītāja amatā nomainīja Frederiks Vasūrs, ienākot ar ievērojamām ambīcijām padarīt “Sauber” par regulāriem punktu guvējiem. Komanda joprojām izmantos “Ferrari” dzinējus, tomēr tie marķēti zem “Alfa Romeo” zīmes. Tas nozīmē ciešāku sadarbību ar “Ferrari”, kas atstājis pēdas arī uz braucēju sastāvu – Markuss Ēriksons savu vietu saglabājis, bet “Mercedes” protežē Paskālu Verleinu nomainījis “Ferrari” atbalstītais Formula 2 čempions Šarls Leklerks.
Tehniskajā jomā par vienu no pamanāmākajām izmaiņām kļuvuši sānu gaisa savācēji, kas kļuvuši ievērojami mazāki un papildus aerodinamiskajām detaļām veiksmīgākai gaisa novirzīšanai. Sadarbība ar “Ferrari” ļāvusi iegūt ne tikai jaudas agregātus, bet arī pārnesumkārbu un aizmugurējo balstiekārtu. Tikmēr mašīnas dizainā pazudusi zilā krāsa. “Alfa Romeo” ietekme ir jūtama – turpmāk “Sauber” rotās baltie un sarkanie toņi.
Foto: Sauber
Ko gaidīt?
Roberts Graudiņš: “Visām pārmaiņām nepieciešams laiks. “Sauber” rezultāti pirmssezonas testos liecina, ka arī šogad nāksies samierināties ne tikai ar pēdējo vietu konstruktoru kausā, bet, iespējams, arī regulāriem startiem no pēdējās rindas. Sadarbības stiprināšana ar “Ferrari” atvieglos tehnisko sagatavošanos un vieš ticību, ka jau tuvāko gadu laikā komandā iemirdzēsies cerību stars, tomēr šobrīd jāsakož zobi un jāatrod balanss starp risku un efektīvām, varbūt pat atšķirīgām stratēģijām, jo, ja ar mašīnas spējām konkurentus pārspēt būs grūti, jāmeklē citi ceļi. Markusa Ēriksona pieredze un Šarla Leklerka jaunības azarts radīs aizraujošu dinamiku komandas iekšienē. Leklerka sakarā nedrīkst aizmirst, ka Raikonena līgums ar “Ferrari” beidzas šī gada izskaņā…”
Aldis Putniņš: “Iespējams, “Sauber” komandas iespējas un izredzes šajā sezonā nebūs pašas augstākās, tomēr ievērojama intriga būt tieši pilotu frontē. Markusam Ēriksonam ir pievienojies ’supertalants’ Šarls Leklerks un monegaskam, lai saglabātu savu īpašo auru šajā sezonā ir jāsasit zviedrs lupatu lēveros. To iepriekš prasīja arī no Paskāla Verleina un vācietis no nespēja izdarīt. Tas noteikti ir viens no iemesliem, kāpēc viņu vairs neredzam F1 aprindās. Dominantes gadījumā Leklerkam varētu pavērties ceļš uz “Ferrari”. Savukārt Ēriksons īpaši nevar zaudēt šajā duelī: ja pārāks būs Leklerks, tad to visi uztvers par pašsaprotamu, bet, ja pārāks zviedrs, tad tas ievērojami cels viņa akcijas.”
Vai pievienojies mūsu viedoklim? Piedalies aptaujā un dalies komentāros ar savām pārdomām par “Sauber” izredzēm šajā sezonā, kā arī neaizmirsti izlasīt kā Markuss Ēriksons un Šarls Leklerks nonākuši “Sauber” komandā!
Krietni siltākos un piemērotākos apstākļos aizvadīts otrais sagatavošanās cikls 69. Formula 1 čempionāta sezonai. Kura komanda paveikusi vislabāko darbu? Šobrīd atbilde uz šo jautājumu būtu nekas vairāk kā subjektīvs viedoklis, tādēļ ielūkosimies statistika – kā komandām veicies pieveiktās distances un uzrādīto rezultātu rādītājos, kā arī kā šie rādītāji atšķiras no pagājušā gada.
REZULTĀTI
Jau trešo gadu pēc kārtas “Ferrari” braucējiem Sebastianam Fetelam un Kimi Raikonenam izdodas testus noslēgt ar ātrākajiem apļu laikiem. Te gan jāpiebilst, ka viņu galvenie konkurenti “Red Bull” un “Mercedes” pēdējās dienas visu uzmanību veltīja sacīkšu simulācijām, tādēļ būtu muļķīgi domāt, ka Hamiltons šogad brauks septītajā ātrākajā komandā. Turklāt sacīkšu simulācijas dati ievērojami atšķiras no rezultātiem, kas lielākoties tika sasniegti pēdējās divās testu dienās.
V.
Braucējs
Mašīna
Otrdiena
Trešdiena
Ceturtdiena
Piektdiena
1
Sebastians Fetels
Ferrari
1m20.396s
1m19.541s
1m17.182s
2
Kimi Raikonens
Ferrari
1m20.242s
1m17.221s
3
Fernando Alonso
McLaren
1m19.856s
1m17.784s
4
Daniels Rikjardo
Red Bull
1m18.047s
1m18.047s
5
Karloss Saincs
Renault
1m21.455s
1m20.042s
1m18.725s
1m18.092s
6
Kevins Magnusens
Haas
1m21.298s
1m18.360s
7
Pjērs Gazlī
Toro Rosso
1m20.973s
1m18.363s
8
Luiss Hamiltons
Mercedes
1m20.808s
1m18.400s
1m19.296s
1m19.464s
9
Romēns Grožāns
Haas
1m20.237s
1m18.412s
10
Valteri Botass
Mercedes
1m20.596s
1m18.560s
1m19.532s
1m18.825s
11
Niko Hulkenbergs
Renault
1m21.432s
1m20.758s
1m18.675s
12
Stofels Vandūrns
McLaren
1m21.946s
1m18.855s
13
Brendons Hārtlijs
Toro Rosso
1m19.823s
1m18.949s
14
Estebans Okons
Force India
1m20.805s
1m18.967s
15
Šarls Leklerks
Sauber
1m20.919s
1m19.118s
16
Sergejs Sirotkins
Williams
1m21.588s
1m22.350s
1m19.189s
17
Markuss Ēriksons
Sauber
1m21.706s
1m19.244s
18
Roberts Kubica
Williams
1m19.629s
19
Serhio Peress
Force India
1m21.643s
1m19.634s
20
Makss Verstapens
Red Bull
1m20.649s
1m19.842s
21
Lenss Strols
Williams
1m22.937s
1m20.349s
1m20.262s
1m19.954s
VEIKTĀ DISTANCE
Interesanti, ka šonedēļ veiktās distances ziņā vadošās sešas komandas sarindojās tieši tādā secībā, kā pērn ierindojās konstruktoru kausā. Problēmas ar bremžu sistēmu otrdien liedza “Toro Rosso” pievienoties šai grupiņai, tomēr atlikušajās trīs dienās viss ritēja gludi un “Honda” dzinēji nepievīla, ko nevar teikt par “McLaren” un “Renault” sadarbību. Mehāniķi jau atkal mainīja jaudas agregātus vienu pēc otra, kā rezultātā abi tās braucēji Alonso un Vandūrns kopā veica mazāku distanci kā “Ferrari” līderis Sebastians Fetels viens pats. Turklāt pa četrām testu dienām “McLaren” veica mazāku distanci kā visas pārējās komandas pirmajās 3 dienās. Vai Vokingā bāzētajai komandai izdosies savest visu kārtībā līdz sezonas sākumam?
Saskaitot visās 8 testu dienās veikto distanci, “Mercedes” tāpat kā pērn kļuva par vienīgo komandu kas sasniedza 1000 veikto apļu robežu. Kopumā veiktas nepilnas 16 sacīkšu distances (pa pusotru vairāk nekā “Ferrari”, par četrām vairāk nekā “Red Bull”), kamēr “McLaren” arī šai rādītājā palika pārliecinoši pēdējā vietā ar 599 apļiem.
SALĪDZINĀJUMS AR 2017. GADU
Lai gan šonedēļ komandas varēja ļoti brīvi izmantot trasi, jo to atļāva gan laikapstākļi, gan pusdienu pauzes atcelšana, kā arī sarkano karogu fāzes bija samērā maz, pusei vienību astoņu testu dienu summā joprojām neizdevās veikt tikpat daudz apļu cik pērn. Īpatnēji, ka vislielāko progresu piedzīvojusi “Toro Rosso” vienība, kuras pāreju uz “Honda” jaudas agregātiem pirms sezonas daudzi uzskatīja par pamatīgu kļūdu.
Ievērojami mīkstākas riepas, advancētāki aerodinamiskie risinājumi, piemērotāki trases apstākļi un nerimstošā dzinēju attīstība ļāvusi visām komandām veikt ievērojamu progresu arī rezultātu ziņā. Lai gan šie skaitļi var būt mānīgi, nevar noliegt, ka vismaz ātrumu “McLaren” ir atguvuši. Tikmēr “Mercedes” slēpšanās ļauj ar noslēpumainību un nelielu neziņas devu gaidīt Austrālijas GP.
Grafiks: F1.com
Sekojiet jaunumiem F1.LV lapā, kur aplūkosim katras komandas izredzes šai sezonai, kā arī katra braucēja ceļu līdz F1 un pieredzi šai čempionātā. Tikmēr nedēļas notikumu apskats video formātā katru pirmdienu “Motorsporta 5minūte” atrodams mūsu Facebook lapā.
Reti kuram braucējam ir izdevies nonākt “Ferrari” redzeslokā kā potenciālajam komandas nākotnes braucējam vēl pirms savas debijas. Uz 2018. gada sezonas atklāšanu Austrālijā devās tikai divi debitanti, bet pēc tik spoža snieguma junioru kategorijās bija skaidrs – Šarls Leklērs ir braucējs, kura karjerai ir vērts pasekot.
Atšķirībā no lielākās daļas autosacīkšu zvaigžņu, kuri Monako dzīvo, lai gūtu nodokļu apmaksas atvieglojumus, Šarls ir dzimis un audzis mazajā valstiņā starp Franciju un Itāliju. Savas kartinga gaitas Brinolē, Francijā. trase piederēja Filipam Bjanki, kura dēls Žils ne ar mazākām ambīcijām trenējās caurām dienām, tādēļ nav nekāds pārsteigums, ka Žils un Šarls kļuva par tuviem draugiem.
Guvis ļoti atzīstamus panākumus kartingā, Nikolā Toda paspārnē esošais Šarls Leklērs 2014. gadā pievienojās Formula Renault 2.0 Series čempionātam, kur jau debijas gadā uzvarēja divos braucienos un kopvērtējumā ieguva otro vietu. Sezona gan tik noslēgta uz ļoti skumjas nots, jo togad Formula 1 sacensībās Japānā letālu avāriju piedzīvoja Bjanki.
Leklērs par savām karjeras kāpnēm gan lēca tikai augšup, turklāt strauji – vairākas uzvara Eiropas F3 čempionātā bija pietiekami, lai pārliecinātu “Ferrari” pārstāvjus, ļaujot Šarlam pievienoties Maranello vienības jauno braucēju akadēmijai. Tas deva iespēju vairākkārt izmēģināt F1 mašīnas piektdienu treniņos.
Pats Leklērs gan atzina, ka tās mazliet traucēja fokusēties uz viņa galveno mērķi – GP3 sacīkstēm. Acīmredzot, ne pārāk daudz, jo Leklērs tomēr izcīnīja titulu un gadu vēlāk pievērsās Formula 2 čempionāta iekarošanai. Tā izdevās ar uzviju – pārliecinoša dominance visas sezonas garumā ne mirkli nelika šaubīties, kurš izcīnīs čempiona titulu.
Tomēr arī šoreiz Leklēra sacīkšu panākumus aizēnoja personiska traģēdija – 54 gadu vecumā mūžība aizgāja viņa tēvs, karjeras galvenais balsts un kvēlākais atbalstītājs Herve. Dažas dienas vēlāk Baku trasē Leklērs izcīnīja pole position, uzvarēja pirmajā braucienā, kā arī pakāpās no astotās starta pozīcijai līdz otrajai vietai otrajā braucienā.
Foto: Scuderia Ferrari
Motorsporta virsotnē
Uz 2018. gada sezonu Leklērs noslēdza līgumu ar “Sauber” komandu. Iepriekšējos gadus tā bija pati lēnākā vienība, tomēr uzsāktā sadarbība ar “Alfa Romeo” deva cerību staru. Leklērs bija ātrāks par komandas biedru Markusu Ēriksonu jau pirmajos posmos, bet Baku pat izrādīja konkurenci “Red Bull” pilotiem, izcīnot satriecošu 6. vietu. Finiši punktos sekoja viens pēc otra, turklāt Leklērs pieļāva ļoti maz kļūdu priekš debitanta. “Ferrari” akadēmija beidzot bija izvilkusi lielo lozi.
Kimi Raikonena dienas “Ferrari” bija skaitītas, tādēļ abi braucēji veica rokādi. Leklēram pietika ar vienu sezonu, lai pierādītu sevi senākajai un titulētākajai F1 komandai. Jau pirmajos posmos bija jūtams, ka Leklērs nebūs Fetela padevīgais kalps, bet gan nopietns cīnītājs par uzvarām. Ja vien dzinējs nebūtu sācis niķoties, pirmā uzvara ar “Ferrari” tiktu izcīnīta jau sezonas trešajā posmā Bahreinā.
Protams, turpinājumā sekoja arī apkaunojošas avārijas Azerbaidžānā, Monako un Vācijā, tomēr Leklērs demonstrēja savam vecumam neraksturīgu ātrumu un nemitīgi atrada lietas, ko mašīnā būtu iespējams uzvarēt. Pēc diskutabla apdzīšanas manevra no Verstapena puses Austrijas posma pēdējos apļos Leklēram jau atkal tika laupīta pirmā uzvara. Līdz tai Šarlam nācās gaidīt līdz pat Beļģijai. Sezonas gaitā viņa sacīkšu sniegums nebija pats stabilākais, it īpaši ņemot vērā 7 pole position, tomēr sezonas kopvērtējumā tika ieņemta vieta virs Fetela. Kad jauniņais pieveic titulēto, tā parasti ir topoša čempiona pazīme.
Turpinājums nebija tik spožs. “Ferrari” dzinēji neatbilda noteikumiem. Pēc izmaiņām tie bija zaudējuši jaudu un 2020. gadā Šarls ar piecu gadu līgumu kabatā varēja aizmirst sapņus par uzvarām. Otrā vieta sezonas ievadā Austrijā tā arī palika viņa labākais rezultāts. Frustrācija krājās un arvien biežāk Leklērs centās veikt pārdrošus manevrus, kas ne pie kā laba nenoveda. Lai gan kopvērtējumā Šarls Leklērs palika tikai astotais, viņa komandas biedrs Fetels šoreiz bija tālu aizmugurē.
Uz 2021. gadu Leklērs tika pie jauna komandas biedra – Karlosa Sainca. Mašīna bija kļuvusi ātrāka, bet pats Šarls mazliet stabilāks. Kļūdas gan nebija pilnībā izskaustas. Avārija Monako kvalifikācijā liedza izmantot iegūtās pole position priekšrocības. Azerbaidžānā uzvara kvalifikācijā pārvērtās tikai par ceturto vietu finišā, bet cerības triumfēt Silverstonā divus apļus pirms finiša nozaga Luiss Hamiltons. Sezonas pēdējos posmos Saincs izrādījās ātrāks un guva virsroku arī kopvērtējumā. Par vienu no talantīgākajiem braucējiem uzskatītais Leklērs otro gadu pēc kārtas palika bez uzvarām.
Neveiksmju sēriju izdevās pārtraukt 2022. gadā. Pēc divām spožām uzvarām Bahreinā un Austrālijā Leklērs bija pieteicis sevi kā nopietnu kandidātu uz titulu, atrasdamies kopvērtējuma vadībā pēc pirmajiem pieciem posmiem. Situācija ļoti strauji mainījās – Spānijā un Azerbaidžānā viņu pievīla Ferrari dzinējs, Monako komanda pieļāva stratēģiskas kļūdas, kā rezultātā kārotā mājas uzvara pārvērtās par vietu aiz pjedestāla.
Cerību stariņu radīja sezonas vidus, kad Šarls Leklērs triumfēja Austrijā un atradās vadībā Francijā, taču piedzīvoja avāriju. Kopš tā brīža situācija gāja uz leju. “Red Bull” veica krietni labākus uzlabojumus sezonas gaitā, kā rezultātā kopvērtējumā Leklēram tikai par 3 punktiem izdevās pieveikt Serhio Peresu un kļūt par vicečempionu.
Pēc vairākām nopietnām kļūdām stratēģiskajā lauciņā “Ferrari” veica izmaiņas komandas vadībā, atjaunojot Leklēra saikni ar Fredu Vasūru, kurš bija viņa boss debijas sezonā. “Red Bull” pārsvars bija vēl izteiktāks, līdz ar to sarkanajiem atlika cīkstēties par otro vietu kopvērtējumā. Vāja sezonas pirmā puse nostādīja Šarlu iedzinējos, tomēr spožs turpinājums ļāva pēdējā posmā apsteigt komandas biedru Saincu un kopvērtējumā ierindoties piektajā vietā, tomēr skaidrs, ka laiki, kad “Ferrari” bija izteikts pirmais un otrais numurs ir aiz muguras.
Formula 3 čempionāts no nākamās sezonas vismaz deviņus posmus aizvadīs kopā ar Formula 1 čempionāta posmiem.
Turklāt Formula 3 čempionātā no nākamās sezonas tiks ieviesta jauna mono-ražotāja šasijas un dzinēja specifikācija. Šasijai tiks ieviesta HALO sistēma un čempionātā būs viena piegādātāja riepas.
Tāpat ir nolemts ieviest limitu uz dalībnieku skaitu – 30, jo nevar aizmirst, ka no nākamās sezona Formula 3 čempionāts tiek apvienots ar GP3 sērijām. Kā norādīja FIA formulu sēriju komisijas prezidents Stefano Domenikalli, tad “šis solis ir ļoti svarīgs ceļā uz kopīgu platformu visām trim vadošajām formulu sērijām”.
