Kārtējā ziema aizvadīta un kārtīgam motorsporta fanam par vienu no pirmajiem pavasara vēstnešiem noteikti kalpos Formula 1 sezonas sākums. 2018. gada pirmais starts Austrālijā tiks dots 25. martā. Kurš pārsteigs, kurš liks vilties? Centīsimies noskaidrot. Šoreiz izvērtēsim “McLaren” komandas iespējas.
Vēsture
“McLaren” bija oranži vēl tad, kad fotogrāfijas bija melnbaltas. Šogad apritēs 50 gadi kopš komandas pirmās uzvaras F1 čempionātā, kas tika sasniegta ar tās radītāju Brūsu Maklārenu pie stūres. Līdz pat Šūmahera dominancei ar “Ferrari” tieši “McLaren” braucēji visbiežāk bija kļuvuši par čempioniem – kā pirmie to paveica Emersons Fitipaldi un Džeimss Hants, tomēr komandas ziedu laiki pienāca Rona Denisa ērā 1980-tajos gados. Ar “Honda” dzinējiem un Airtonu Sennu un Alenu Prostu pie stūres “McLaren” nereti bija vairākas sekundes aplī ātrāki par tuvākajiem konkurentiem. Arī pēc tam “McLaren” mašīnas allaž bija atrodamas peletona galvgalī, ko lieliski apliecina Mika Hakinena un Luisa Hamiltona tituli, tomēr pēdējā laikā neveiksmes bijušas daudz vairāk – spiegošanas skandālā 2007. gadā zaudētas ievērojamas naudas summas, rezultātu pasliktināšanās un 3 bezcerīgi gadi kopā ar “Honda” nostādījuši komandu tās zemākajā punktā. Tas nozīmē, ka turpmāk ir tikai viens ceļš – augšup.
Kas jauns?
Trīs gadu ilgušajās aprēķina laulībās ar “Honda” mīlestība tā arī neuzvirmoja un “McLaren” šogad izmantos “Renault” jaudas agregātus. Šādas izmaiņas rada ķēdes reakciju, kas nozīmē, ka nācies pielāgot šasiju, balstiekārtu un aerodinamiskos risinājumus mašīnas aizmugurē, kas liks Fernando Alonso un Stofelam Vandūrnam apgūt daudz jauna.
No ārienes pamanāmas vairākas izmaiņas – krāsojums kļuvis vēl ‘oranžāks’, kas pamatīgi izceļ titulsponsora trūkumu. Priekšgalā arī likvidēta “S-Duct” sistēma, izmainot gaisa plūsmas ‘tecējumu’. Arī “McLaren” gaisa savācēji kļuvuši ievērojami mazāki, tomēr testos nācās saskarties ar dzesēšanas problēmām.
Foto: McLaren
Ko gaidīt?
Roberts Graudiņš: “Prognozēt “McLaren” komandas potenciālo spēku ir sarežģīti, jo sāk šķist, ka pati komanda to vēl īsti neapjauš. Skaidrs, ka ar jaunajiem dzinējiem ātrums ir atgriezies, tomēr ķibeles testos rāvās ārā pa visām vīlēm, tādēļ netika veikts plānotais darba apjoms. Tas nostādīs komandu sarežģītākā situācijā sezonas pirmajā pusē, taču, ja ar tik pamatīgu budžetu un nu jau arī konkurētspējīgu jaudas agregātu sezonas otrajā pusē neizdosies izrādīt pretestību vadošajām vienībām, tad Alonso un visu komandas fanu pacietības mērs būs pilns. Šobrīd viss liecina, ka oranži krāsotās formulas sezonu varētu noslēgt ceturtajā vietā.”
Aldis Putniņš: ““McLaren” komandā šogad izšķirsies Stofela Vandūrna karjera. Jā, tik dramatiski! Jo pērn beļģis īsti nespēja turēt līdz Fernando Alonso, lai gan bezcerīgā mašīna tieši superzvaigznei Alonso varētu nosist visu apetīti. Šogad Vandūrnam atlaides vairs neviens nedos un turklāt viņam bus spiediens no divām pusēm: jātur līdz Alonso līmenim un jācenšas netiešā cīņā pārspēt jauno “McLaren” talantu Lando Norisu, kurš startēs Formula 2 čempionātā. Ja Vandūrns paliks Alonso ēnā, spānis turklāt ars pa diviem čempionātiem, bet Noriss kļūs par F2 čempionu, 2019.gadā varam sagaidīt “McLaren” junioru rokādi.”
Hosē Luiss Alonso strādāja par mehāniķi, kā arī brīvajā laikā aizrāvās ar kartinga braukšanu un cerēja šo hobiju nodot arī bērniem, uzbūvējot kartingu 8 gadus vecajai meitiņai Lorēnai. Viņai gan motorsports neinteresēja, tādēļ pie stūres piesēdās viņas brālis – trīs gadus vecais Fernando Alonso, liekot pamatus karjerai, kas padarījusi viņu par vienu no visu laiku izcilākajiem autosportistiem.
3 gadu vecumā uzsākta karjera ir ļoti agra pat priekš autosportistiem, tādēļ Fernando piemeklēja tādas problēmas kā grūtības aizsniegt pedāļus un stūri. Tas gan netraucēja uzrādīt spožus rezultātus, nodrošinot nepieciešamos līdzekļus karjeras izaugsmei. Alonso ģimene gan nebija turīga, tādēļ slapjā laika riepām naudas nepietika un spāņu talantam bija jāiemācas vadīt kartingu slapjā trasē ar slikiem.
Pierādījis sevi starptautiskā līmenī, Alonso pirmo iespēju braukt pie formulas stūres guva 17 gadu vecumā, pateicoties tautieša Adriana Kamposa palīdzībai. Pēc trīs dienu testiem Alonso apļa laiki jau bija vienā līmenī ar Marku Ženē, kurš nākamajā sezonā jau startēja F1 “Minardi” rindās.
Kamposam lieki nebija jādomā – 1999. gadā viņš vienojās ar Alonso par startēšanu Euro Open by Nissan (Formula Renault 3.5 Series priekštecis). Neraugoties uz grūtu sezonas sākumu un biežu izstāšanos, Alonso izcīnīja titulu jau debijas sezonā, nopelnot iespēju aizvadīt testus “Minardi” F1 komandas rindās.
Flavio Briatores menedžments ļāva Fernando Alonso iekārtot “Benetton” komandas testpilota amatā, kā arī nodrošināt vietu Formula 3000 (vēlāk GP2, tagad F2) “Astromega” rindās. Lai gan punkti netika pirmajos septiņos no desmit posmiem, sezona tika noslēgta ar otro vietu Hungaroringā un hat-trick (pole position, uzvara un ātrākais aplis) leģendārajā Spa trasē. Čempionāta jaunākais braucējs bija izteicis nopietnu pieteikumu uz starptautiskās motorsporta skatuves.
Foto: Alpine Racing
Motorsporta elitē
2001. gada Austrālijas Grand Prix saturēja veselu plejādi jauno talantu – karjeras pirmo F1 posmu aizvadīja Amerikā slavu guvušais Huans Pablo Montoija, par F1 čempionu kļuvušais Kimi Raikonens, kā arī 19 gadus vecais Fernando Alonso. Ar diviem iepriekš minētajiem braucējiem Alonso sacensties nebija reāli, jo mazā “Minardi” komanda allaž bija atrodama peletona lejasgalā. Lai gan Alonso regulāri pārspēja komandas biedru Tarso Markešu, tomēr mašīna bija pārāk lēna un neuzticama, lai cerētu uz punktiem.
Alonso menedžeris Flavio Briatore, sapratis, cik lieliski Alonso iejutās “Minardi” komandā, apsvēra jau nākamajā gadā viņam dot izdevību pie “Benetton” stūres, kuru sastāvā veica testus iepriekšējās divas sezonas. Komanda gan nolēma uz gadu paturēt Džensonu Batonu, liekot Alonso samierināties ar gadu testpilota amatā.
Šī gada laikā Briatores un “Benetton” paspārnē nonāca cits jaunais talants – Marks Vēbers, kurš tāpat kā Alonso, spēja no “Minardi” izspiest šķietami neiespējamo. “Renault” pārņēma “Benetton”, bet Briatore bija iecerējis 2005. gadā strauji progresējošajā komandā iekārtot abus jaunekļus šai komandā.
Divu gadu laikā Marks Vēbers sevi pierādīja kā stabilu vērtību “Jaguar” rindās, tomēr paļāvās titulētās “Williams” vilinājumam, kas tobrīd strauji zaudēja savas pozīcijas, kamēr Alonso, ticis pie vietas pamatsastāvā, pārsteidza visus ar rekordu pēc rekorda, kļūstot arī par tobrīd jaunāko Grand Prix uzvarētāju, to paveicot 2003. gadā Ungārijā.
Tieši ar Marka Vēbera līdzdalību saistās viens no skarbākajiem negadījumiem Alonso karjerā. Lietainajā Brazīlijas GP Vēbers piedzīvoja smagu avāriju. Fernando Alonso neapzinājās situāciju trasē un lielā ātrumā uztriecās Vēbera radītajām atlūzām, liekot sacīkstes apturēt. Lai gan spānis tika klasificēts trešajā pozīcijā, uz goda pjedestāla viņš nekāpa, jo tika aizvests uz slimnīcu veikt medicīniskās pārbaudes.
2004. gadā uzvaras neizdevās izcīnīt, tomēr sezona tika noslēgta ceturtajā vietā. “Ferrari” dominance beidzās gadu vēlāk. Tika veiktas vairākas izmaiņas noteikumos aerodinamikas jomā, kā arī braucējiem bija jāpielāgojas jaunajai situācijai – riepām bija jāiztur no starta līdz finišam, bet dzinēja maiņa tika atļauta tikai ik pēc 2 posmiem. “Renault” jaunajiem noteikumiem pielāgojās vislabāk, un visai drīz kļuva skaidrs, ka titulu savā starpā sadalīs Alonso un “McLaren” līderis Kimi Raikonens, kura cerībām punktu pielika konstantās problēmas ar mašīnas izturību.
Fernando Alonso kļuva par tobrīd jaunāko F1 čempionu un bija apņēmības pilns atkārtot savu sasniegumu arī pēc gada, lai gan jau starpsezonā kļuva skaidrs, ka 2006. gada izskaņā Alonso pametīs “Renault”, lai pievienotos “McLaren” komandai. Raikonena lomu ieņēma Mihaels Šūmahers, kurš aizvadīja savu pēdējo sezonu, kamēr Alonso sezonas pirmo pusi aizvadīja nevainojami, izcīnot vienu uzvaru pēc otras, un jau pēc jūnijā notikušās Kanādas GP izcīņas tika iekrāts 25 punktu pārsvars (par uzvaru tolaik piešķīra 10 punktus), kas lika pārliecinoši raudzīties otrā titula virzienā. FIA nolēma, ka “Renault” izmantotā “Mass Damper” neatbilst noteikumiem, tādēļ tā tika aizliegta. tas ļāva “Ferrari” strauji pievienoties un divus posmus pirms sezonas un Šūmahera karjeras beigām abi bija guvuši vienādu punktu skaitu. Japānā viss liecināja, ka uzvaru izcīnīs Šūmahers, tomēr neilgi pirms finiša viņu pievīla dzinējs, kas ļāva Alonso uzvarēt un vēlāk izcīnīt otro titulu.
Alonso karjera vairākkārt vijusies ar dažādiem skandāliem, tomēr 2007. gads uzskatāms par vissarežģītāko. “McLaren” beidzot bija radījuši mašīnu, kas var cīnīties par uzvarām, turklāt Alonso uzdevumu nosacīti vieglāku padarīja fakts, ka par komandas biedru kļuva debitants. Šis gan nebija nekāds parasts debitants – Luiss Hamiltons jau ar pirmajiem posmiem apliecināja sevi kā augstākā līmeņa braucēju un drīz vien cīņa par titulu darīja savu un abu attiecības strauji pasliktinājās, pīķi sasniedzot Ungārijā, kur kvalifikācijas pēdējās minūtēs Alonso apzināti boksos aizkavēja Hamiltonu, liedzot viņam veikt lidojošo apli, par ko saņēma 5 starta vietu sodu, bet komandai šai nedēļas nogalē netika piešķirti punkti konstruktoru kausā.
Lai gan teorētiski tas varēja laupīt konstruktoru kausu, jo sezonas izskaņā “Ferrari” bija guvuši par punktu vairāk, tas neko neizšķīra, jo par spiegošanas skandālu “McLaren” komanda tika izslēgta no konstruktoru kausa, kā arī saņēma bargu naudas sodu. Pamazām abus karstgalvjus sāka ķert Kimi Raikonens. Lai triumfētu trešo sezonu pēc kārtas Alonso pietrūka 1 punkts. Attiecības ar “McLaren” gan bija sagrautas un Alonso atgriezās “Renault” rindās.
“Renault” jau atkal atgiezās vidusslānī un Alonso pirmo finišu vadošo trijniekā sasniedza vien Singapūrā, izcīnot negaidītu uzvaru pēc tam, kad viņam atbilstošā brīdī drošības mašīnas fāzi izraisīja komandas biedra Nelsona Pikē Jr. avārija. Lai gan vairākiem braucējiem sakritība likās aizdomīga, viss noklusa līdz gadu velāk pēc Pikē Jr. atlaišanas, sportists atzinās, ka avārija tika plānota apzināti. Alonso savu vainu notikušajā noliedza, un atšķirībā no komandas vadītāja Flavio Briatores un tehniskā direktora Pata Saimondsa nekādu sodu nesaņēma.
“Renault” reputācija bija sagrauta un Alonso piepildīja jau ilgstoši klīstošās runas par peivienošanos “Ferrari”, izcīnot uzvaru jau pirmajā startā. Komanda skaidri pozicionēja spāni kā komandas pirmo pilotu, liekot Felipem masam upurēt uzvaru Vācijā. Lieliska sezonas otrā puse ar uzvarām Itālijā, Singapūrā un Korejā ļāva uz pēdējo posmu doties ar lieliskām cerībām uz titulu. Ātrs pitstops šaurajā Abū Dabī nebija pareizākā stratēģija un Alonso iesprūda aiz Petrova “Renault” formulas, ļaujot titula kausu pacelt Sebastianam Fetelam.
Arī nākamā sezona pagāja Fetela zīmē, bet 2012. gadā Alonso atguvās un aizvadīja stabilu sezonu, vasaras pārtraukumā dodoties ar 40 punktu pārsvaru. Jau atkal nevainojamu sezonas pēdējo nogriezni aizvadīja Sebastians Fetels, tādēļ uz sezonas pēdējo posmu Brazīlijā Alonso devās iedzinējos. Lai gan Sebs sagriezās jau pirmajā aplī, viņam izdevās atspēlēties un par trim punktiem pārspēt Alonso. “Ferrari” gan iesniedza protestu, ka Fetela apdzīšanas manevrs pret Žanu Ēriku Verņē tika veikts dzelteno karogu fāzes laikā, tomēr prasība netika apmierināta un Alonso jau atkal palika bez titula.
Nākamo divu sezonu laikā “Ferrari” daudzo pārmaiņu rezultātā aizvien retāk cīnījās par augstvērtīgiem rezultātiem, pat neraugoties uz Alonso pārliecinošo sniegumu pret komandas biedriem Felipi Masu un Kimi Raikonenu. Tas daļēji kļuva par atspēriena punktu citu projektu realizēšanai – Alonso izveidoja savu kartinga trasi, kā arī atjaunoja riteņbraukšanas komandu. Nespējis izcīnīt titulu ar “Ferrari”, Alonso nolēma ļauties leģendārās “McLaren Honda” sadarbības atjaunošanas projektam.
No Sennas un Prosta laikiem pāri nebija palicis nekas. “McLaren” jau 2014. gadā piedzīvoja izgāšanos, ar vienādiem dzinējiem piekāpjoties pat “Williams” vienībai, bet “Honda” ražojumi jau testos izrādījās mazāk jaudīgi par konkurentu ražojumiem, turklāt nemitīgi nācās cīnīties ar izturības problēmām, gandrīz pilnībā upurējot testus. Jaunpienācēji gan solīja jau 2014. gada izskaņā cīnīties par uzvarām, tomēr tās, maigi izsakoties, bija optimistiskas prognozes. Sezonas sākumā pat “McLaren” uz īsu brīdi palika bez Alonso, kurš pēc testos piedzīvotās avārijas pat piedzīvoja amnēziju.
Arī 2016. gada sezona nesākās kā cerēts – testi joprojām izvērtās par murgu, bet smaga sadursme Austrālijā ar “Haas” braucēju Estebanu Gutjeresu jau atkal lika uz posmu palikt malā. Sezona tika noslēgta 10. vietā. Nepacietība un niknums tikai pieauga, par ko Alonso arvien biežāk dalījās ar medijiem.
Situācija neuzlabojās arī 2017. gadā, tomēr Alonso laimi atrada citās sērijās, piedaloties leģendārajās Indianapolisas 500 jūdžu sacīkstēs, kā arī gūstot pirmo pieredzi pie izturības sacīkšu spēkrata stūres, kur jau 2018. gadā sēdīsies regulāri. Tika izteikts ultimāts – ja “Honda” paliek, Alonso “McLaren” komandā nepaliks.
Tas lika uzsākt jaunu nodaļu “McLaren” dzīvē. Pirmie posmi raisīja cerības, tomēr drīz vien viss atgriezās vecajās sliedēs. Arī izslavēta Stofela Vandurna pienesums bija niecīgs. Fernando Alonso paziņoja par aiziešanu no F1 un pēdējos sešos posmos palika bez punktiem.
Fernando visu savu uzmanību sāka veltīt izturības sacīkstēm, divreiz triumfējot Lemānā, kā arī kļūstot par pasaules čempionu sezonas kopvērtējumā kopā ar vienīgo rūpnīcas atbalstīto komandu “Toyota”. Sekoja arī apkaunojoši neveiksmīgs mēģinājums kvalificēties Indy 500 sacīkstēm un uzvara Deitonas sacīkstēs, kā arī dalība 2020. gada Dakaras rallijreidā.
Apostījis gaisu teju visos prestižākajos autosporta pasākumos un čempionātos, Fernando Alonso atgriezās Formula 1, kur iepriekš bija braucis 17 sezonas. Pie tam Fernando nonāca “Alpine” komandā. Enstounā bāzētajā vienībā šis kļuva par viņa trešo uznācienu. Nevajadzēja daudz laika, lai spānis pierādītu, ka viņa pulveris vēl ir sauss. Sezonas otrajā pusē bija jūtams, ka svaru kausi komandas iekšienē sāk nosvērties par labu Alonso, kamēr Okonam atkal jāsamierinās ar otrā pilota lomu. Kulminācija sekoja Katarā, kur uz goda pjedestāla trešā pakāpiena biaj redzams tobrīd jau 40 gadus vecais Fernando Alonso. Pie tam, viņš vēl nedomā apstāties.
Nākamajā sezonā situācija “Alpine” komandā ievērojami nemainījās. Gada izskaņā Fernando pat pamanījās sakrāt 81 punktu – precīzi tikpat cik 2021. gadā. Tomēr ziņu virsrakstos viņš nonāca jūlija beigās. Pēc Sebastiana Fetela paziņojuma par karjeras noslēgšanu, Alonso pārsteidzoši paziņoja, ka pievienosies “Aston Martin” komandai.
Šis solis izrādījās pareizs, jo “Alpine” konstruktoru ieskaitē atkrita no ceturtās uz sesto vietu, kamēr “Aston Martin” komanda tobrīd 41 gadu vecajam braucējam nodrošināja mašīnu, ar ko gandrīz katrā posmā bija iespēja kāpt uz pjedestāla. Uzvaras izpalika, turklāt sezonas otrajā pusē vairāki konkurenti atstāja Alonso desmitnieka lejasgalā, taču atsevisķi spoži uzplaiksnījumi ļāva noslēgt sezonu 4. vietā kopvērtējumā, pārliecinoši pieveicot komandas biedru Strolu.
Pēc ļoti aizraujošas cīņas ar “Audi” komandas braucēju Lukasu di Grasi, šīs sezonas kopvērtējuma līderis Žans Ēriks Verņē izcīnījis uzvaru Urugvajā notikušajā Punta del Este ePrix.
Lai gan Verņē sacensības uzsāka no pole position, kvalifikācijā viss nebūt negāja tik gludi – “Techeetah” braucējs Super Pole izcīņā palika pēdējā vietā no pieciem sportistiem, tomēr di Grasi, Aleksa Linsa un Olivera Tērvija rezultāti tika anulēt par trases līkuma noīsināšanu, kamēr Mičs Evanss tika izslēgts no kvalifikācijas par mašīnas neatbilstību noteiktajam minimālajam svaram.
Startā Verņē nosargāja līderpozīciju, bet pārsvaru izveidot neizdevās, jo jau pirmajos apļos trases malā palika Nika Haidfelda “Mahindra” mašīna, liekot trasē doties drošības mašīnai. Di Grasi neatpalika un 19. no 37 apļiem abi viens aiz otra devās boksos, ko pameta tieši tādā pašā secībā, kā dodoties iekšā. Sacīkšu otrajā pusē di Grasi veica vairākus apdzīšanas mēģinājumus, vienā no tiem pat izslīdot no trases, kā arī vairākkārt liekot abām mašīnām saskarties, tomēr garām tikt neizdevās uz Verņē tika pie otrās uzvaras šosezon.
Lieliskas sacīkstes aizvadīja “DS Virgin” braucējs Sems Bērds. Startējot no devītās pozīcijas, britam izdevās pēc pitstopa pakāpties līdz ceturtajai pozīcijai, taču priekšā braucošā Daniela Abta mašīnai nebija kārtīgi pievilktas drošības jostas, tādēļ pagājušā posma uzvarētājam nācās doties vēl vienā piespiedu pitstopā. Tas pavēra iespējas Bērdam noķert līderus, tomēr garām tikt neizdevās.
Labāko pieciniekā iekļuva arī no beigām startējušais Mičs Evanss un kopvērtējuma vicelīderis Fēlikss Rozenkvists, kurš aizskāra trases nožogojumu kvalifikācijā, izbojājot savu lidojošo apli. Rozenkvists nebūt nebija vienīgais, kuru kvalifikācijā piemeklēja problēmas, jo avārijas dēļ savus apļus nevarēja pabeigt Niks Heidfelds, Nelsons Pikē Jr. un Niko Prosts.
Pirmo 3 sezonu čempioni komandu ieskaitē “Renault e.Dams” šoreiz nespēja gūt ne punkta, jo Prosts īpaši uz augšu nepakāpās, kamēr Sebastians Buemi, pavadījis pirmos apļus līderu grupā, ar aizmugurējo riteni aizskāra trases nožogojumu, sabojājot savas mašīnas balstiekārtu.
Čempionāta kopvērtējumā Verņē iekrājis 30 punktu pārsvaru pār Fēliksu Rozenkvistu, bet Sems Bērds atrodas vēl divus punktus tālāk. Trio pārstāvētās komandas atrodas tieši šādā pašā secībā arī komandu ieskaitē – “Techeetah” guvuši 127 punktus, “Mahindra” – 100, bet “DS Virgin” – 93. Nākamais posms 14. aprīlī risināsies Romā.
Pēdējos gados arvien straujāk pieaug to braucēju skaits, kuri nav pirmie ģimenes pārstāvji autosportā. Vandūrns ne tuvu tāds nav. Stofela tēvs ir arhitekts, kuram tika uzticēta kafejnīcas dizaina veidošana pie kartinga trases netālu no Vandūrna dzimtās Kortrijkas. Kādu dienu Stofela tēvs uz darbu paņēma arī savu 6 gadus veco dēlu, kam tika piedāvāta iespēja izbraukt ar kartingu. Stofels atminas, ka uzreiz to iemīlējis, tomēr viņam neesot bijusi ne mazākā nojausma par savām spējām, jo ilgi braukājis vienatnē.
Vandūrna vārds starp spožākajiem šīs dekādes talantiem atrodas ne bez iemesla. Pāreja no kartingiem, kur 2009. gadā izcīnīts pasaules vicečempiona tituls, uz formulām bija izcila – jau pirmajā sezonā 2010. gadā beļģu braucējs uzvarēja F4 Eurocup 1.6 kopvērtējumā. Tas (un 100 000 EUR balvu fonds) pavēra ceļu jaunajam talantam soli pa solim virzīties uz aizvien prestižākiem Formula Renault čempionātiem, 2012. gadā uzvarot FR 2.0 čempionātā (otrā prestižākā klase), par mata tiesu pārspējot tagadējo “Red Bull” braucēju Daņilu Kvjatu. Šai laikā arī tika uzsākta sadarbība ar “McLaren”.
Gadu vēlāk Formula Renault 3.5 Series klasē Vandūrns ar 4 uzvarām kopvērtējumā ieņēma 2. vietu, piekāpjoties vien citam “McLaren” komandas jaunajam talantam Kevinam Magnusenam. Tas palīdzēja Magnusenam nodrošināt vietu komandas sastāvā uz 2014. gadu, kamēr Vandūrns devās iekarot GP2 virsotnes.
Tas viņam izdevās nevainojami – uzvara jau savā pirmajā braucienā (Bahreinā), “ART” komandas sastāvā pārliecinoši pieveikts komandas biedrs Izava, bet kopvērtējumā piekāpšanās vien Džolionam Palmeram, bet par 5 punktiem pārspēts Felipe Nasrs. 2015. gadā Vandūrns ļoti ātri iznīcināja jebkādu intrigu, labojot vairākus GP2 rekordus un izcīnot ļoti pārliecinošu titulu.
Tomēr durvis uz F1 vēl arvien bija ciet. Lai gan izmēģinājuma braucienos 24 gadus vecais sportists sevi vairākkārt pierādījis, tomēr tā kā “McLaren” nav tādas satelītkomandas kā “Red Bull” vai sadarbības ar citām komandām kā “Mercedes” vai “Ferrari” ar komandām, kas izmanto viņu dzinējus, tad šo sezonu Vandūrns bija nolēmis pavadīt Japānas Super Formula čempionātā (agrāk Formula Nippon), kur guva atzīstamus panākumus.
Foto: Stoffel Vandoorne / Twitter
Motorsporta elitē
Pēc pārliecinoša snieguma GP2 čempionātā nav nekāds pārsteigums, ka tieši Vandūrns tika izvēlēts kā Alonso aizstājējs 2016. gada Bahreinas GP, kad divkārtējais pasaules čempions atguvās no Austrālijā gūtajām traumām. Vandūrns sacīkstēs spēja gūt punktu vēlreiz apliecinot sevi kā potenciālo komandas pamatsastāva braucēju nākotnē.
Pēc Alonso palikšanas komandā un Batona došanās prom no F1, Stofels tika pie iespējas aizvadīt pilnu sezonu. “McLaren Honda” bija vēl neizturīgāki un lēnāki kā pirms gada, tādēļ iekļūšana punktos nebija bieža parādība. Vandūrns regulāri piekāpās komandas biedram Alonso, lai gan komanda to norakstīja uz atšķirībām abu sportistu mašīnās. Vai 2018. gadā Vandūrnam tiks sniegta līdzvērtīga izdevība?
Kārtējā ziema aizvadīta un kārtīgam motorsporta fanam par vienu no pirmajiem pavasara vēstnešiem noteikti kalpos Formula 1 sezonas sākums. 2018. gada pirmais starts Austrālijā tiks dots 25. martā. Kurš pārsteigs, kurš liks vilties? Centīsimies noskaidrot. Šoreiz izvērtēsim “Renault” komandas iespējas.
Vēsture
“Renault” komandas vēsture F1 satīta pamatīgos mudžekļos. Tā ienāca čempionātā 1977. gadā ar “Elf” atbalstu un ļoti drīz iemantoja reputācija kā ļoti ātru, taču neizturīgu mašīnu ražotāji, galvenokārt dzinēja dēļ. Ar Alenu Prostu pie stūres vairākkārt izdevās iesaistīties cīņā par titulu, tomēr līdz tam aizsniegties neizdevās un, neraugoties uz to, ka ar dzinējiem tika apgādāta vēl virkne vidus ešalona komandu, “Renault” pameta čempionātu. Pēc pāris gadiem gan “Renault” atgriezās kā dzinēju piegādātājs, kļūstot par 90-to gadu etalonu un palīdzot atvest uzvaras “Williams” un “Benetton” komandām. Pēdējā 2002. gadā tika pārpirkta un sekoja vēl viens panākumu vilnis, kas atnesa Fernando Alonso čempiona titulus 2005. un 2006. gadā. Ilgtermiņā gan noturēt tempu neizdevās, kamēr par zemāko punktu kļuva 2008. gada skandāls, kad Nelsons Pikē Jr. apzināti avarēja, lai palīdzētu Alonso uzvarēt. Sponsori novērsās un 2011. gada izskaņā komanda tika pārdota “Lotus”. Šai laikā “Renault” pilnībā varēja koncentrēties jaudas agregātu ražošanai, kas atnesa slavu “Red Bull” vienībai, taču nu “Lotus” vārds ir pazudis un “Renault” pāršķīruši jaunu lappusi savā garajā F1 notikumu grāmatā.
Kas jauns?
Plašu uzmanību piesaistījis “Renault” leņķveida izpūtējs un karstumizturīgais aizmugurējais antispārns, kas jau licis FIA sarosīties un pārbaudīt sistēmas atbilstību noteikumiem. Pērn zem aizmugurējiem antispārniem mašīnām bija atrodami tā sauktie ‘monkey seats’ spārniņi, kas palīdz paātrināt gaisa plūsmu zem antispārna, tādā veidā uzlabojot tā efektivitāti piespiedējspēka palielināšanai. Šogad ‘monkey seats’ ir aizliegti, taču ar jauno sistēmu, kas izplūdes gāžu izdali nodrošina augstāk, tiek radīts līdzīgs efekts.
Arī “Renault” starpsezonā spēlēja paslēpes, sava jaunā modeļa ‘prezentācijā’, ja tā to vispār var saukt, atrādot vien datorprogrammā veidotu modeli, kas liek domāt, ka komandai ir vēl kāds noslēpums azotē. Komandas rindas arī šogad pārstāvēs Niko Hulkenbergs, bet savu vietu saglabājis arī pagājušās sezonas otrajā pusē no “Toro Rosso” izīrētais Karloss Saincs.
Foto: Renault Sport F1
Ko gaidīt?
Roberts Graudiņš: “Par čempioniem vienā dienā nekļūst un “Renault” nolēmuši nemēģināt palekties augstāk nekā iespējams. Tā vietā tiek sistemātiski palielināts gan budžets, gan piesaistīti eksperti ne tikai no citām komandām, bet arī FIA – Marsīna Budkovska personā. Viss liecina, ka šogad “Renault” vajadzētu regulāri gūt punktus un labvēlīgu apstākļu rezultātā iekost arī lielajiem dūžiem un izcīnīt kādu goda pjedestālu. Ņemot vērā, ka allaž aizmugurē braucošo Džolionu Palmeru nomainījis Karloss Saincs, izredzes ir vismaz dubultojušās. Galvenais izturēt psiholoģisko slogu – Karloss ir kandidāts #1 uz Daniela Rikjardo vietu “Red Bull”, ja austrālietis nolems meklēt citu komandu.”
Aldis Putniņš: ““Renault” komandas pilotu duets šobrīd ir viens no pieprasītākajiem un ‘karstākajiem’ pilotu tirgū: abi pietiekami jauni un talantīgi, bet jau ar pieredzi un kaujā pārbaudīti. Līdz ar to abu duelis nebūs tik izšķirošs viņu turpmākai karjerai, ja viens absolūti nedominēs pār otru un es neredzu, ka tas varētu notikt. Nedaudz lielāks stress varētu būt Niko Hulkenbergam, kuram šī būs jau septītā sezona F1 un būtu īstais laiks atklāt goda pjedestālu rēķinu, turklāt tas atbilstu arī “Renault” “piecgades plānam”.”
Niko Hilkenbergs nenāca no autosportistu ģimenes, tādēļ nav nekāds pārsteigums, ka līdz debijai pie kartinga stūres viņš nonāca salīdzinoši vēlu – vien 10 gadu vecumā. Jau gadu vēlāk Niko bija kļuvis par Vācijas čempionu un pēc neilga laika nonāca arī Villija Vēbera paspārnē. Bijušais Mihaela Šūmahera menedžeris saskatīja daudz līdzību abos braucējos, tādēļ drīz vien jaunais talants, pateicoties savām pārdabiskajām spējām tika pie jaunas iesaukas – Hulks (pēc supervaroņa filmas ar tādu pašu nosaukumu).
Nav nekāds pārsteigums, ka pēc tik spoža sākuma, 2005. gadā, aizvadot pirmo sezonu ar formulām Hulks uzvarēja Formula BMW ADAC čempionātā. Gadu vēlāk Vācijas F3 izcīnīta piektā vieta (trešais starp debitantiem, kur labākais bija latvietis Haralds Šlēgelmilhs).
Tomēr no šī brīža viss gāja strauji uz augšu – uzvara A1GP čempionātā ar Vāciju, pārliecinošs triumfs Formula 3 Euro Series savā otrajā sezonā, testi “Williams” rindās, kur Hilkenbergs tikai nedaudz atpalika no Niko Rosberga un pārspēja otru pamatsastāva braucēju Kazuki Nakadžimu, bija pietiekami argumenti, lai noslēgtu līgumu komandas testpilota amatā.
Odziņu Hilkenberga perfektajam karjeras pirmajam posmam pielika 2009. gada GP2 sezona, kur sezonas pirmajā pusē tika uzsākta cīņa par titulu ar Romēnu Grožānu, tomēr, kad Romēns tika pie vietas “Renault” F1 komandas rindās, Hulka ceļš pretim titulam kļuva ievērojami vieglāks. Izcīnīt titulu GP2 (tagad Formula 2) debijas sezonā nevienam nebija pa spēkam līdz pat 2017. gadam, kad to paveica Šarls Leklerks.
Foto: Renault Sport F1
Motorsporta elitē
Apliecinājis sevi testos ar “Williams” vēl pirms GP2 titula izcīnīšanas, nav nekāds pārsteigums, ka Hilkenbergs spēja pārliecināt Frenku Viljamsu par pievienošanos komandas pamatsastāvam 2010. gadā. Ne Hilkenbergam, ne komandas biedram Barikello ar vadošajām komandām pacīnīties neizdevās un situāciju neuzlaboja ziņas, ka Hilkenbergam nāksies pamest komandu, dodot vietu Pastoram Maldonado un viņa dāsnajiem sponsoriem. Sezonu gan Niko izdevās noslēgt uz pozitīvas nots, izcīnot negaidītu pole position lietainajā Interlagosas trasē Brazīlijā. Sacīkstēs gan nācās atkrist uz astoto vietu.
Palicis bez komandas, Niko Hilkenbergs pievienojās “Force India”, aizvadot gadu rezerves braucēja amatā, bet gadu vēlāk pierādīja sevi, pārspējot komandas biedru Polu di Restu. par sezonas spožāko mirkli atkal kļuva Brazīlijas GP. Lietainajiem apstākļiem vislabāk pielāgojās Hilkenbergs un “McLaren” braucējs Džensons Batons – abi izmantoja pārejas laika riepas un ieguva 40 sekunžu pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Atlūzas uz trases šo pārsvaru izdzēsa. Pavadījis nepilnu pussacīksti vadībā, Hilkenbergs piekāpās Luisam Hamiltonam, bet mēģinājumi atgūt pozīciju noslēdzās ar sadursmi. Hamiltona cīņa bija galā, kamēr Hulkam nācās samierināties ar piekto vietu.
Savu trešo sezonu kā F1 braucējs Hilkenbergs uzsāka trešajā vidus ešalona komandā – “Sauber”. Sadarbība neizvērtās kā cerēts un jau sezonas vidū abas puses oficiāli lauza līgumu, lai gan Hilkenbergs palika startēt “Sauber” sastāvā līdz sezonas beigām, vairākkārt apliecinot savu talantu, to visspožāk paveicot Korejā, kur tika pieveikti motorsporta dūži Luiss Hamiltons un Fernando Alonso, kas ļāva ieņemt 4. vietu. Sezona kopvērtējumā tika noslēgta 10. vietā, kamēr komandas biedrs Estebans Gutjeress tikai reizi finišēja punktos, un arī tad aiz Hilkenberga.
Atgriešanās “Force India” rindās izvērtās samērā veiksmīga – Hilkenbergs guva punktus pirmajos 10 posmos un pārspēja komandas biedru Serhio Peresu, ļaujot komandai nostabilizēties sešu vadošo vienību vidū. Finansējuma trūkums gan liedza sezonas otrajā pusē tikpat efektīvi sacensties ar “McLaren” un “Williams”. Nākamo divu sezonu laikā “Force India” regulāri krāja punktus vienā posmā pēc otra, tomēr Hilkenbergam nācās atzīt Peresa pārākumu. Neraugoties uz vairāk kā 20 finišiem pirmajā sešiniekā Niko tā arī ne reizi nespēja aizsniegties līdz goda pjedestālam. Tikmēr 2015. gadā paralēli F1 programmai tika izmēģinātas izturības sacīkstes – savā vienīgajā mēģinājumā Lemānas 24 stundu sacīkstēs ar “Porsche” Hilkenbergam izdevās nodrošināt uzvaru.
2017. gadā Hilkenbergs pieņēma jaunu izaicinājumu startēt atjaunotās “Renault” komandas rindās. Pirmā sezona pagāja tieši tā, kā lielākā daļa viņa karjeras, muļļājoties par pirmā desmitnieka beigām. Komandas biedrs Džolions Palmers nespēja izrādīt nopietnu konkurenci, tomēr Karlosa Sainca ienākšana uzkurināja iekšējo dueli. Pieredze ļāva Hilkenbergam gūt virsroku, kopvērtējumā sasniedzot septīto vietu. Sezona gan noslēdzās ar sadursmi ar Grožānu, pēc kā viņa mašīna nonāca augšpēdus.
Pēdējais gads “Renault” rindās neizvērtās tik spožs, kā vācietis vēlētos. Jaunais komandas biedrs Rikjardo bija pārāks, turklāt jau atkal izdevību kāpt uz pjedestāla Niko neizmantoja pēc paša kļūdas slapjajā Hokenheimā. Hilkenbergam nebija līguma uz 2020. gadu, līdz ar to šķita, ka viņa F1 karjera ir galā.
Atgriešanos lielā mērā sekmēja pandēmija. Abi “Racing Point” braucēji sezonas laikā izlaida sacīkstes, līdz ar to Hilkenbergs steidzās palīgā, Lielbritānijā pat kvalificējoties trešajā vietā aiz dominējošajiem “Mercedes”. Jau atkal pjedestālu aizķert neizdevās. Vēl vairākas komandas izrādīja interesi par Hilkenbergu,kad viņu braucējiem parādījās pirmie vīrusa simptomi.
Vienība, kas nu bija pārtapusi par “Aston Martin” paturēja viņu rezervista lomā uz nākamo gadu, taču Grand Prix praksi Niko Hilkenbergs neguva. Vēl viena atgriešanās sekoja 2022. gadā uz pirmajiem diviem posmiem, aizvietojot saslimušo Sebastianu Fetelu, taču mašīna nebija pietiekami ātra, lai cīnītos par punktiem.
Pēc trim faktiski izlaistām sezonām Niko sagaidīja vēl vienu izdevību, šoreiz kā pamatsastāva braucējs “Haas” komandā, kas nebija apmierināta ar Mika Šūmahera sniegumu. “Haas” formula bija ļoti nesaudzīga pret riepām, kā rezultātā pat cerīgs rezultāts kvalifikācijā ātri vien tika aizēnots ar ļoti blāvu sacīksti.
Visas sezonas gaitā Hulks punktus guva tikai divreiz: sacīkstēs Austrālijā un sprintā Austrijā. Tomēr uz Magnusena fona viņš izskatījās lieliski, saglabājot vietu komandā arī uz 2024. gada sezonu.
“Mercedes” komandas vadītājs Toto Volfs paredz, ka “Pirelli” jaunākais produkts hipermīkstās riepas būs paredzētas tikai ‘izdzīvošanai’, tādēļ neesot pamata to pienācīgi testēt.
Lai gan “Mercedes” komanda testos veica visvairāk apļu no visām vienībām, tā izmantoja tikai vidējās, mīkstās un ultramīkstās riepas. Volfs norādīja, ka tās neietilpa komandas testu programmā, jo riepas esot lietojamas tikai viena apļa garumā un tādā veidā traucē iegūt nepieciešamo informāciju par mašīnas regulējumiem.
“Saķeres ziņā starp hipermīkstajām un ultramīkstajām riepām ir liela atšķirība. Tās būs kvalifikācijas riepas, tomēr vēlējāmies strādāt pie mašīnas attīstīšanas, nevis viena apļa ātruma pārbaudes. Tās varēs izmantot tikai kvalifikācijā, un censties noturēties pirmajos sacīkšu apļos,” norāda Volfs.
Austriešu speciālists arī piebilst, ka parasti atšķirības starp dažādiem riepu sastāviem ir diezgan mazas – pārsvarā vien pāris sekundes desmitdaļas aplī, vai vēl mazāk, tomēr šoreiz veikts ievērojams solis arī rezultātu izteiksmē.
Autosports vairākās paaudzēs ir kļuvusi par ierastu lietu, tomēr Saincu ģimene šai ziņā nedaudz atšķiras – Karloss Saincs Sr. 1990-tajos gados kļuva par vienu no visu laiku izcilākajiem rallija braucējiem, turklāt vēl arvien aktīvi nodarbojas ar autosportu, piedaloties Dakaras rallijreidā. Tomēr viņa dēls nolēma iet citu ceļu, pēc kartinga panākumiem dodoties formulu čempionātu virzienā.
Jau 2010. gadā jaunais spānis pievienojās “Red Bull” jauno braucēju sistēmā, kas palīdzēja attīstīties caur junioru sērijām un 2013. gadā pievienoties Kristiana Hornera un Marka Vēbera pārziņā esošajai “Arden” komandai GP3 čempionātā, kļūstot par cita “Red Bull” jaunā talanta Daņila Kvjata komandas biedru.
Sezona Saincam izvērtās par absolūtu katastrofu – kamēr Kvjats kļuva par čempionu un nodrošināja vietu “Toro Rosso” sastāvā, Saincs cīnījās ar savām kļūdām, konkurentu sagādātajiem pārsteigumiem, mašīnas defektiem un ātri dilstošām riepām, noslēdzot sezonu tikai 10. vietā. Paralēli GP3 sacīkstēm, Saincs izmēģināja savas spējas Formula Renault 3.5 Series, kur uz 2014. gadu noslēdza līgumu ar “DAMS” vienību.
Jau savā pirmajā pilnajā sezonā Saincs cīnījās par titulu ar citiem debitantiem – Oliveru Roulandu, Roberto Meri un citu “Red Bull” sistēmas jauno braucēju Pjēru Gazlī, kurš gan neizcīnīja nevienu uzvaru, tomēr sezonu noslēdza otrajā vietā aiz Sainca.
Foto: Scuderia Ferrari
Motorsporta elitē
Jau sezonas gaitā izskatījās, ka Saincs varētu kļūt par “Toro Rosso” karstāko preci, tomēr augustā tika paziņots, ka komandas rindas papildinās tobrīd vēl tikai 16 gadus vecais Makss Verstapens. Saincam gan paveicās un “Red Bull” jauniešu komandā atbrīvojās arī otra pamatsastāva braucēja vieta pēc Sebastiana Fetela pārejas no “Red Bull” uz “Ferrari” un tam sekojošās Kvjata paaugstināšanas amatā.
Tieši mediju paaugstinātā interese par Verstapenu daļēji ļāva Saincam pierast pie F1 īpatnībām un vairāk koncentrēties uz darbu pie stūres, nevis ar medijiem. Saincam izdevās gūt punktus jau savā pirmajā startā un vēlāk atkārtot to vēl 6 reizes. Kopvērtējumā nācās piekāpties Verstapenam, tomēr tas lielā mērā skaidrojams ar biežajām tehniskajām ķibelēm, kurās ne vienmēr bija vainojams pats braucējs.
2016. gads Saincam pagāja mainīgām emocijām – Kvjata vieta “Red Bull” pamatsastāvā tika Verstapenam, tomēr rallija leģendas dēls bez problēmām sakāva savu jauno komandas biedru, ievērojami uzlabojot savu reputāciju. Progress turpinājās un pērn Singapūrā pēc līderu sadursmes, iejaucās cīņā par goda pjedestālu.
Sezonas beigas gan Karloss Saincs sagaidīja pie “Toro Rosso” tiešajiem konkurentiem “Renault” pēc izīrēšanas no “Red Bull” puses. Karlosam pie mašīnas ilgi nebija jāpierod – jau ar pirmajiem posmiem spānis spēja demonstrēt lielisku ātrumu, cīnoties kā līdzīgs ar līdzīgu ar komandas biedru Niko Hulkenbergu. Rūpnīcas ieguldījumi un pieeja kļuva arvien nopietnāka, tomēr rezultātu izteiksmē nekas diži nemainījās un dzeltenās formulas vēl vinu gadu kūlās ap pirmā desmitnieka beigām.
2018. gada izskaņā Sainca karjera bija strupceļā – “Red Bull” bija devuši iespēju Verstapenam un Gazlī, bet “Renault” grandiozais progresa plāns nedarbojās. Karloss Saincs nolēma pārtraukt sadarbību ar enerģijas dzērienu ražošanas gigantu un pievienojās “McLaren” komandai. Šī bija jauna pieredze, jo nu ar viņu rēķinājās kā ar komandas līderi un mentoru jaunajam debitantam Lando Norisam.
Saincs attaisnoja uz sevi liktās cerības un kopvērtējumā sasniedza sesto vietu. Pie tam kopā ar allaž jautro Lando Norisu Saincs atplauka arī kā cilvēks. Līdzjutēji varēja redzēt krietni nenopietnāku un atbrīvotāku braucēju. Budžeta griesti un pāreja uz jaudīgajiem “Mercedes” dzinējiem lika domāt, ka “McLaren” gaida spožas dienas priekšā. “Ferrari” nolēma neturpināt sadarbību ar Sebastianu Fetelu. Par viņa mantinieku kļuva Saincs.
Līdz ar to 2020. gada sezona tika uzsākta jau zinot, ka šīs būs viņa atvadas no Vokingā bāzētās vienības. No malas nešķita, ka tādēļ Lando Norisam tiktu piešķirtas kādas priekšrocības, tomēr šoreiz jaunais brits bija ievērojami tuvāk Saincam, kura pirmā uzvara gandrīz pienāca Moncā. Lai apdzītu Pjēru Gazlī pietrūka viens aplis. Sezonas kopvērtējumā – 6. vieta, turklāt topošie darba devēji “Ferrari” bija samērā tālu aizmugurē.
Saincam ļoti ātri izdevās apklusināt visus, kas domāja, ka viņš pieļāvis kļūdu. “Ferrari” bija kļuvuši ievērojami ātrāki. Kamēr citi braucēji, kuri mainīja komandas, pavadīja ilgu laiku cenšoties adaptēties, Saincs uzreiz uzsāka cīņu ar izslavēto Šarlu Leklēru. Pāris misēkļi kvalifikācijās liedza sasniegt labākos rezultātus. Četras reizes izdevās kāpt arī uz pjedestāla – viltīgajā Monako, kā arī haotiskajās sacīkstēs Ungārijā, Krievijā un Abū Dabī. Sainca panākumu atslēga bija stabilitāte sacīkstēs, kas kopvērtējumā ļāva noslēgt gadu priekšā Leklēram.
Uzturēt stabilitāti neizdevās. 2022. gadā Saincs pārāk bieži iekūlās ķezā jau pašā sacīkstes sākumā. Vissāpīgākā noteikti bija sadursme Ostinā ar Džordžu Raselu, kā rezultātā pole position ieguvējs nespēja veikt pat vienu apli. Kopumā Leklērs bija ātrāks, taču ne ļoti izteikti. Sainca zvaigžņu stunda pienāca Silverstonā, kad tika izcīnīta pirmā uzvara.
Tikmēr 2023. gadā Karloss kļuva par vienīgo uzvarētāju, kurš nepārstāv “Red Bull” komandu, veicot lieliski aprēķinātu taktisko cīņu ar aizmugurē esošajiem Norisu un “Mercedes” braucējiem. Elpu aizraujošā cīņā komandas mājas posmā Moncā trasē tika pieveikts Leklērs, tomēr kopvērtējumā Šarls apsteidza Saincu vien pašā pēdējā posmā, atstājos viņu 7. vietā, sešus punktus aiz Top 4.
Kārtējā ziema aizvadīta un kārtīgam motorsporta fanam par vienu no pirmajiem pavasara vēstnešiem noteikti kalpos Formula 1 sezonas sākums. 2018. gada pirmais starts Austrālijā tiks dots 25. martā. Kurš pārsteigs, kurš liks vilties? Centīsimies noskaidrot. Šoreiz izvērtēsim “Force India” komandas iespējas.
Vēsture
Ja neskaita tās priekšgājējus “Jordan”, “Midland” un “Spyker”, Vīdžeja Maljas izveidotā komanda F1 pavadījusi tieši dekādi. 2008. gadā “Force India” ienāca čempionātā kā pilnīgi autsaideri, negūstot nevienu punktu, tomēr pamazām soli pa solītim spējuši attīstīt mašīnu, izvairoties no pārbagātu un ne pārāk talantīgu braucēju piesaistes komandas pamatsastāvam. Viena no panākumu atslēgām ir stabilitāte un veiksmīga mārketinga stratēģija, kas ļāvusi ar mazāko budžetu un jaudīgāko dzinēju pēdējās divās sezonās ieņemt ceturto vietu konstruktoru kausā.
Kas jauns?
Tas pats koši rozā krāsojums, tie paši savstarpēji nesamierināmie braucēji Serhio Peress un Estebans Okons, tomēr runājot par pašu mašīnu, pagaidām izskatās, ka tiek spēlētas paslēpes – “Force India” savu mašīnu plašākai publikai atrādīja vien pirmās testu dienas rītā, bet uz Austrāliju sola veselu virkni aerodinamisko uzlabojumu, kurus testos nemaz neredzējām. Tieši pamatīgā līdzība ar pagājušā gada modeli ļauj nesasteigt inovatīvos risinājumus.
Lielu uzmanību un resursus prasīja ‘halo’ sistēmas izstrāde, kā rezultātā jādomā par mainīgās gaisa plūsmas pareizāku novadīšanu, atstājot mazāk laika citām pārmaiņām. Komanda gan sola pieturēties pie pagājušā gada shēmas un nesēdēt ar rokām klēpī, bet gan nodrošināt uzlabojumus uz gandrīz katru posmu.
Foto: Force India
Ko gaidīt?
Roberts Graudiņš: “Mazais cinītis pēdējos gadus ir vēlis pamatīgu vezumu, tomēr bez atbilstoša finansējuma noturēt “McLaren” un “Renault” aizmugurē nebūs viegli, tomēr pat sestā vieta “Force India” būtu lielisks rezultāts. Mašīnas nepilnības tiek kompensētas ar diviem ļoti talantīgiem braucējiem. Pērn pozīcijas konstruktoru kausā bija ļoti drošas, tādēļ savstarpējās sadursmes neatstāja nopietnas tālejošas sekas. Peresa un Okona centieniem vajadzētu motivēt vienam otru, turklāt “Mercedes” dzinējs joprojām kalpo par latiņu pārējiem, ar ko vajadzētu būt pietiekami, lai noturētu aiz sevis “Toro Rosso” un “Haas”.”
Aldis Putniņš: ““Force India” dueta mijiedarbība otrajā kopīgajā sezonā būs ļoti aizraujoša. Estebans Okons jau debijas gadā sagādāja nopietnas galvas sāpes Serhio Peresam, kurš uzskatāms par vienu no stabilākajiem braucējiem snieguma ziņā. Neskatoties uz visu, Peress saglabāja komandas līdera lomu de facto, esot kopvērtējumā priekšā gan sacīkstēs, gan kvalifikācijā. Tas nozīmē, ka, lai Okona akcijas turpinātu celties ne tikai “Mercedes” bosa Toto Volfa, bet arī citu komandu bosu acīs, francūzim šogad ir jāierāda vieta meksikānim, ko būs ļoti grūti izdarīt. Vēl viena sezona aiz Peresa var pārvilkt svītru Okona cerībām uz drīzu iekļūšanu kādā no lielajām vienībām, tieši tā pat, kā lielo komandu bosi visdrīzāk jau ir norakstījuši arī Peresu. Turklāt vēl paliek jautājums, kā “Force India” tiks galā ar abiem pilotiem, kuru personīgā savstarpējā cīņa viņiem noteikti būs svarīgāka un izšķirošāka nākotnei, nekā komandas intereses konkrētajā sezonā.”
