Motociklu sacīkstes ir viena no bīstamākajām nodarbēm, kas vēl mūsdienās liek skatītājiem ievilkt elpu un cerēt uz labāko, redzot smagus kritienus, tomēr dažkārt spēles uz dzīvību un nāvi trasē, liek aizmirst par riskiem ikdienas dzīvē. Šķietami parasts velobrauciens ar draugiem laupīja dzīvību vienam no 21. gadsimta spožākajiem braucējiem – Nikijam Heidenam.

Abi Heidena vecāki nodarbojās ar motorsportu, tādēļ nav nekāds pārsteigums, ka sacensības Heidenam bija asinīs. Lai gan ģimene nebija diez ko turīga, Nikijam izdevās apliecināt savu talantu un piedalīties aizvien augstāka līmeņa motosporta sacensībās. Jau no sākta gala Nikijs izmantoja 69. numuru, ko savā laikā lietoja viņa tēvs Ērls. “Es bieži avarēju, tādēļ man vajadzēja numuru, ko var izlasīt arī tad, kad mans spēkrats ir augšpēdus,” skaidro Ērls Heidens.

Panākumi Amerikā nāca viens pēc otra, ieskaitot Deitonas 200 jūdžu braucienu un kļūšanu par visu laiku jaunāko AMA superbaiku čempionu. Tas tika pamanīts arī šaipus okeānam un 2003. gadā Kentukī puika debitēja MotoGP. Ne tikai debitēja – startēja “Repsol Honda” sastāvā kopā ar nevienu citu kā Valentino Rosi. Itālis togad nebija ķerams (goda pjedestāls visos posmos), tomēr pats Heidens sevi pierādīja kā gada labāko debitantu. Rosi devās uz “Yamaha” un Heidens kļuva par arvien regulārāku viesi uz goda pjedestāla, uz augstākā pakāpiena kāpjot savā mājas posmā Lagunasekas trasē, ASV 2005. gadā, sezonu noslēdzot trešajā vietā.

“Man nekad nav bijis B plāns. Braukt ar motociklu ir viss, ko es vienmēr esmu vēlējies darīt.”

Un tad nāca 2006. gads. Rosi sezonas sākums nebija spīdošs, bet arī Heidens nekrāja uzvaras, gluži pretēji, pirmo septiņu posmu laikā amerikānis pie tām vispār netika. Tas gan neliedza iekrāt 20 punktu pārsvaru čempionāta kopvērtējumā. Ārpus trases vienmēr pieklājīgais un pozitīvais Heidens trasē izstaroja mieru un stabilitāti.

Uzvara Asenā un vēl viens panākums Lagunasekā ļāva iekrāt pārsvaru, kas sezonas otrajā pusē gan strauji noplaka. Par kritisku punktu kļuva sezonas priekšpēdējais posms Portugālē, kur piektajā aplī avāriju piedzīvoja viņa komandas biedrs Danijs Pedrosa, paķerot sev līdzi arī Heidenu. Amerikānis bija dusmās un šķita ka cīņa par titulu strauji izslīd no Heidena plaukstām.

Uz sezonas noslēgumu Valensijā Heidens devās ar 8 punktu deficītu. Neviens nav perfekts un to nodemonstrēja Rosi, spriedzes pilnajā braucienā piedzīvojot kritienu, kamēr Heidens finiša līniju šķērsoja trešais. “Honda” braucējam togad bija mazāk uzvaras kā Rosi, Kapirosi un Melandri, tomēr tam nebija nozīmes. Pieci punkti (kurus Rosi varēja iegūt Portugālē finišējot par 0.003 sekundēm ātrāk) šķīra abu sāncenšus pa labu Nikijam un pusdekādi ilgušā Rosi ēra bija galā. Heidena prieki bija neviltoti, Kentuki lauku zēns bija piepildījis savu sapni un kļuvis par tā gada izcilāko motociklistu pasaulē.

Pēc tik spoža mirkļa, šķiet dīvaini, ka viņam vairs ne reizi neizdevās uzvarēt MotoGP sacīkstes. “Honda” nākamās sezonas motocikls nebija konkurētspējīgs, kamēr pats Heidens dziedēja pleca savainojumu. MotoGP bija sācies jauns periods – kubatūra pieauga no 500cc uz 800cc un arī pats Heidens neslēpa, ka konkurenti pārmaiņām pielāgojās sekmīgāk. Kad bija jūtams, ka komanda par pirmo numuru sāk virzīt Pedrosu, sekoja pāreja uz “Ducati”, kur piecu gadu laikā bieži nācās cīnīties ar traumām un Heidena stilam nepiemērotu motociklu.

Pēc atkalapvienošanās ar “Honda” tika rasts jauns izaicinājums – kļūt par pirmo MotoGP un pasaules superbaiku čempionāta uzvarētāju. Pērn Heidens sezonu noslēdza piektajā vietā ar uzvaru Malaizijā. Pirms gada 17. maijā Nikijs bildināja savu draudzeni Džekiju, šī gada 17. maijs motosporta pasaulē iegājis tumšā zīmē…