2016. gada izskaņā F1 čempionātu pameta Džensons Batons, kurš tajā startēja jau kopš 2000. gada. Šai laikā gājis dažādi – no absolūtām neveiksmēm un palikšanas bez komandas līdz pat čempiona titulam 2009. gadā. Tomēr inteliģentais braukšanas stils un efektīvā fiziskās formas uzturēšanas programma atmaksājusies ar uzviju, kā rezultātā Batonu vēl ilgi atcerēsies kā vienu no izcilākajiem savas paaudzes autosportistiem.
Kā jau lielai daļai mūsdienu braucēju, arī Džensonam autosports ir asinīs – viņa tēvs Džons Batons bija viens no labākajiem 1970-to gadu rallijkrosa braucējiem, savas zināšanas nododot dēlam, kura karjeru uzraudzīja līdz pat savai nāves stundai 2014. gada janvārī. Batons apmeklēja katras sava dēla sacensības, izņemot 2001. gada Brazīlijas GP izcīņu, uz kuru nevarēja ierasties veselības problēmu dēļ.
Tieši Džonam bija izšķiroša loma, lai palīdzētu Džensonam vien 20 gadu vecumā piedzīvot debiju “Williams” komandas sastāvā. Pirms tam jau apliecinājis sevi Britu F3 un Formula Ford, kā arī testējot “McLaren” un “Prost” F1 mašīnas, Batons saņēma iespēju izmēģināt “Williams” formulu. Kad komandas īpašnieks Frenks Viljamss vaicāja, vai Batons ir gatavs ieņemt komandas pamatsastāva braucēja vietu, 19 gadus vecais Džensons godīgi atbildēja, ka pagaidām vēl neesot. Pavēstījis tēvam situāciju, Džensons saņēma ieteikumu: “Varbūt esi ne tik godīgs!” Sekoja atzvanīšana Frenkam, kas vainagojās ar debiju 2000. gada Austrālijas GP izcīņā.
Debijas sezona nebija viegla – emocionālais slogs, aizstāvot leģendārās komandas godu, kombinācijā ar Patrika Heda stingro pieeju un konkurenci no komandas biedra Ralfa Šūmahera puses kļuva par kārtīgām ugunskristībām, kamēr Frenka Viljamsa miers un uzsvars uz to, ka pirmais gads ir tikai mācības, vainagojās ar 8. vietu čempionāta kopvērtējumā, kamēr pats Batons uz 7 gadiem kļuva par jaunāko braucēju, kam izdevies gūt punktus.
Ar to gan nebija pietiekami – “Williams” nolēma paturēt Šūmaheru, kā arī vienoties aizokeāna zvaigzni Huanu Pablo Montoiju. Batons nonāca ekstravagantā Flavio Briatores paspārnē “Benetton” komandā. Mašīna bija absolūta katastrofa – pēc vairākiem goda pjedestāliem 2000. gadā, Fisikella nespēja noturēt latiņu, kamēr Batona vienīgais finišs punktos pienāca Hokenheimā – 5. vieta aiz Fisikellas, kuru Batons vēlāk nosauca par visu laiku labāko braucēju sliktās mašīnās.
Flavio Briatore nebija apmierināts, nodēvējot Batonu par slinku ballētāju, tomēr tas netraucēja turpināt sadarbību un 2002. gadā brita sniegums kļuva krietni vien stabilāks un pārliecinošāks, taču sezonas beigās Batons jau atkal nonāca situācijā, kad viņa vietu ieņem cits jaunais talants – šoreiz Fernando Alonso.
Pienāca laiks doties uz “BAR” vienību, kur Batonu gaidīja viens no lielākajiem izaicinājumiem – kļūt par 1997. gada pasaules čempiona Žaka Vilnēva komandas biedru. Vilnēva psiholoģiskās spēles Batonu neietekmēja un viņš ātri vien sevi pierādīja kā komandas pirmo numuru.
Gadu vēlāk viss beidzot nostājās Batonam labvēlīgi un viņš ne tikai izcīnīja pirmo pjedestālu karjerā (un vēl deviņus), ber arī noslēdzot sezonu kā pārliecinoši labākais braucējs aiz neapturamajiem “Ferrari”. Tam sekoja prestižā “Autosport” gada braucēja balva, tomēr pat “BAR” otrā vieta konstruktoru kausā nemainīja faktu, ka savas ambīcijas vēlējās apliecināt “Honda”, nomainot vadības tiltiņu un visu gatavošanās procesu.
Lai gan “Ferrari” no troņa tika gāzti, tomēr arī “Honda” neizdevās sasniegt cerēto, sezonas sākumā izciešot arī divu posmu diskvalifikāciju par nelegālu degvielas padeves sistēmu. Pa vidu gandrīz sekoja atgriešanās “Williams”, ko “Honda” pēdējā mirklī nobremzēja. Arī 2006. gada sezonas sākums nedeva lielu optimisma devu… līdz Ungārijai.
Lēnajā un līkumotajā Hungaroringā “Honda” braucēji Barikello un Batons izmantoja čempionāta līderiem Alonso un Šūmaheram piešķirtos sodus, lai kvalificētos 3. un 4. vietā, tomēr Batonam sacīkstes nācās uzsākt no 14. vietas dzinēja maiņas dēļ. Rīta lietus bija padarījis trasi mitru un Batons tajā jutās kā zivs ūdenī, ātri vien nonākot līderu grupā. Alonso un Raikonena neveiksmes ļāva Batonam pārliecinoši iekārtoties pirmajā vietā, ko “Honda” braucējs nosargāja līdz pat finišam, izcīnot pirmo uzvaru karjerā. Tas pavēra durvis arī lieliskai atlikušajai sezonas daļai, kas ļāva Batonam kopvērtējumā ieņemt sesto vietu.
Japāņu rūpnīcas atbalsta un uzvaras garšas klātbūtne neļāva turpināt attīstību pēc uzsāktā kursa, un pat izcilā tehnikas guru Rosa Brauna piesaiste neļāva komandai izrāpties no bedres, kas noslēdzās ar tikai vienu finišu labāko astotniekā 2008. gadā. It kā ar to nebūtu gana, finanšu krīze darīja savu un sezonas beigās “Honda” paziņoja par sava F1 projekta slēgšanu un Batons jau atkal palika bez komandas.
Piedāvājums no “Toro Rosso” neiekārdināja Batonu, kurš bija pārliecināts, ka esošā mašīna būtu pietiekami konkurētspējīga… ja vien būtu dzinējs, ar ko to darbināt. Kad komanda nonāca Rosa Brauna rokās, tika noslēgts līgums ar “Mercedes” un neticamā pasaka varēja sākties.
“Brawn GP” ne tuvu nebija lielākais budžets, tomēr Brauna lieliskās spējas atrast caurumus noteikumos un spēja pielāgoties izmaiņām ļāva ar dubulto difuzoru aprīkotajai mašīnai beidzot nodemonstrēt Džensona Batona talantu. Brits uzvarēja sešās no septiņām pirmajām sezonas sacīkstēm, nostabilizējoties komandas pirmā pilota lomā.
Kad konkurenti bija paguvuši pieslīpēt tehniskās nepilnības un uzsākt pakaļdzīšanos, “Brawn GP” strauji zaudēja pozīcijas, vairākkārt cīnoties par pēdējiem pieejamajiem punktiem, tomēr Batonam bija divi pamatīgi ieroči – 26 punktu pārsvars čempionāta kopvērtējumā (tolaik par uzvaru piešķīra 10 punktus) un fakts, ka līdz tam brīdim draudīgāko konkurentu “Red Bull” pozīcijas arvien biežāk sāka apdraudēt “Ferrari” un “McLaren” pārstāvji.
Sezonas priekšpēdējā posmā Interlagosā, finišējot piektajā vietā, Džensons Batons beidzot bija sasniedzis savu bērnības sapni un kļuvis par F1 čempionu. Un nu bija laiks tam, kas ar Batonu noticis jau vairākkārt – pēc īsas bet spožas un paliekošas epizodes F1 vēstures lapās arī “Brawn GP” teica ardievas. Komandu nopirka “Mercedes”, kamēr pats Batons izlēma pieņemt izaicinājumu doties uz “McLaren”.
Tur viņu gaidīja Luiss Hamiltons, kuru tādi eksperti kā Džekijs Stjuarts, Džons Vatsons un Edijs Īrvains jau bija nodēvējuši par komandas pirmo numuru, Batonam atvēlot ieročnesēja vietu. Tā gluži gan nenotika, jo, lai gan 2010. gadā Hamiltons sīvā cīņā izrādījās pārāks, 2011. gadā tieši Batons bija tas, kurš ar stabilitāti un satriecošu sezonas otro pusi ieguva vicečempiona titulu – Fetels bija nenoķerams.
Īpaši spilgta izvērtās Kanādas GP izcīņa, kurā “McLaren” nolēma riskēt un aizvadīt sauso kvalifikāciju ar slapjā laika regulējumiem, gaidot lietu svētdienā. Sacīkšu sākums pārvērtās par Batona ļaunāko murgu – sadursme ar Hamiltonu, kam sekoja sods par ātruma pārkāpumiem aiz drošības mašīnas. Divu stundu pauze lika Batonam sacīkstes atsākt no desmitās vietas. Drīz vien sekojošā sadursme ar Alonso, kas lika “Ferrari” braucējam izstāties, bet Batonam doties boksos, nostādīja viņu pašā pēdējā pozīcijā 30 apļu pirms finiša.
Tomēr precīza riepu izvēle, “McLaren” ātrums un Batona meistarība ļāva apsteigt konkurentus vienu pēc otra, līdz piecus apļus līdz finišam, piecreiz boksos braukušais Batons jau bija otrais, un pēc Fetela kļūdas pēdējā aplī izcīnīja uzvaru vienā no neaizmirstamākajām visu laiku sacīkstēm. Pats Batons pēc finiša neslēpa, ka tas ir lieliskākais panākums viņa karjerā, un lielisks apliecinājums tam, ka, kamēr nekas nav beidzies, nekad nedrīkst padoties.
Pēdējā sadarbības gadā ar Hamiltonu abus šķīra vien 2 punkti, bet uzvara sezonas pirmajā un pēdējā posmā gan nav objektīvākā konkurētspējas mēraukla, jo titulu savā starpā dalīja “Red Bull” un “Ferrari”, kamēr 2013. un 2014. gadā pat šādi sasniegumi šķita gandrīz neaizsniedzami. Batona talants “McLaren” vienībā visspožāk izpaudās, kad trasē valdīja mainīgi apstākļi, padarot viņa lēmumus par mērauklu pārējiem.
Cerību stariņš uzspīdēja, kad “McLaren” nolēma atjaunot 1980-to gadu beigās demonstrēto lielisko sadarbību ar Batona karjerā tik nozīmīgo “Honda” dzinēju ražotāju, tomēr pirmie divi sadarbības gadi sniedza vairāk galvassāpju kā triumfa mirkļus, taču veterāna sniegtie padomi pilnīgi noteikti palīdzēja Vokingā bāzētajai komandai likt pamatus, lai atgūtu kādreizējo spožumu.
Atšķirībā no Felipes Masas, Batons F1 durvis neaizvēra pilnībā, karjeru turpinot SuperGT sacīkstes Japānā un pasaules izturības sacīkšu čempionātā. Šai nodaļai pielikts punkts un nu Batons arvien biežāk redzams kā eksperts televīzijas pārraidēs. Neraugoties uz solīdo vecumu – viens gan ir skaidrs, tik aktīvs un aizrautīgs cilvēks kā Džensons Batons negulēs dīvānā, rokas klēpī salicis.
