Pirmo reizi nedēļas nogalē izmantojot ultramīkstās riepas, pie ātrākajiem apļa laikiem ierasti tika abi “Mercedes” braucēji Luiss Hamiltons un Niko Rosbergs, kurš no komandas biedra atpalika 1 sekundes desmitdaļu. Sesijas beigas pienāca priekšlaicīgi, jo vaļējs kanalizācijas vāks pārdūra Rosberga riepu, kā arī iznīcināja Džensona Batona mašīnas priekšējo antispārnu.
Trasē vairākas reizes tika izsūtīta virtuālā drošības mašīna. Jau sesijas sākumā avāriju pirmajā līkumā piedzīvoja Felipe Masa. Vēlāk tai pat vietā sienai pieskārās arī Džolions Palmers, tomēr mašīnu nesabojāja. Palmers gan piedzīvoja avāriju treniņu otrajā daļā, bet Estebans Gutjeress malā nobrauca dzinēja defekta dēļ. Tikmēr pirmajā līkumā pēc riteņu bloķēšanās nespēja iegriez Luiss Hamiltons, Felipe Nasrs un Daņila Kvjats, bet neviens no viņiem mašīnu nesabojāja. Vairāki braucēji arī nogrieza līkumu pēc tuneļa.
“Ferrari” un “Red Bull” cīņā viss vēl priekšā, bet jāuzslavē “Force India” – abiem pilotiem izdevās ieķļut labāko astotniekā. Tikmēr “McLaren” par spīti skaļajām prognozēm nespēja tikt augstāk kā parasti. Šajā nedēļas nogalē piedāvājam arī tiešraidi no Monako, kam varat sekot līdzi ŠEIT. Otrie treniņbraucieni sāksies pl. 15:00 pēc Latvijas laika.
Jau šodien Monako ielās trasē parādīsies mašīnas. Ceturtdienas treniņbraucieni pl. 11:00 un 15:00 pēc Latvijas laika, kurus ar Alda Putniņa komentāriem no divu kvadrātkilometru mazās Monako varēs vērot “Viasat Sport Baltic” kanālā. Iesaisties Monako GP diskusijās komentāru sadaļā!
Ar skaistu vārtu guvumu labdarības futbola spēlē izcēlies “McLaren” komandas braucējs Fernando Alonso, kurš realizējis brīvsitienu, raidot bumbu vārtu augšējā stūrī. Spēlē piedalījās arī citi F1 braucēji (Masa, Fetels, Verstapens, Rikjardo…), kā arī slavenības no citām sfērām, piemēram, pasaules tenisa 1. numurs Novāks Džokovičs, kā arī Monako princis Alberts II, kurš jau iepriekš savu sportisko garu apliecinājis, startējot olimpiskajās spēlēs bobslejā, kā arī piedaloties Dakaras rallijā.
Neraugoties uz tehnisko noteikumu atšķirībām, sacensības bija iekļautas F1 kalendārā kopš čempionāta rašanās 1950. gadā līdz pat 1960. gadam, tomēr braucējiem nebija interese apvienot šos projektus. Vienīgi Alberto Askari piedalījās 1952. gada sacīkstēs, finišu nesasniedzot. Tā bija vienīgā reize, kad Indianapolisā uz starta stājās “Ferrari” markas mašīnas.
Astoņpadsmit gadus pēc kārtas pie uzvarām tika ar “Offenhauser” dzinējiem darbinātās mašīnas līdz 1965. gada revolūcijai. Džims Klārks sacensībās piedalījās tikai otro reizi, bet spēja savu “Lotus” mašīnu līdz finiša līnijai aizvest visātrāk no visiem dalībniekiem, kļūstot par pirmo sacīkšu uzvarētāju ar dzinēju mašīnas aizmugurē.
Panākuma gūšanai Klārkam nācās upurēt dalību Monako GP izcīņai, tomēr tas netraucēja kļūt par līdz šim vienīgo braucēju, kas spējis uzvarēt F1 čempionātā un Indianapolisas 500 jūdžu braucienā vienā sezonā. Otrās vietas ieguvējam Parnelli Džounsam pēdējā aplī beidzās degviela, tādēļ sportistam nācās mašīnu līdz finišam boksos mašīnu nogādāt stumjot. Tomēr tas rezultātus nemainīja – Klārks sacensību vadībā pavadīja 95% distances garuma.
Mario Andreti un Bobijs Unsers 1981. gadā
Viens no Klārka konkurentiem Eidžejs Foits tikai pamazām uzsāka savu uzvaru gājienu, izcīnot 4 uzvaras, taču 1981. gadā veterāns par uzvaru vairs necīnījās. To savā starpā mēnešiem ilgi centās sadalīt divu leģendāru ģimeņu pārstāvji – Mario Andreti un Bobijs Unsers.
Lai gan Unsers finišēja pirmais, pēc sacensībām tika konstatēts, ka viņš apdzinis vienu no konkurentiem boksu celiņa izejā drošības mašīnas laikā, kad apdzīšana nav atļauta. Unsers tika sodīts un atkrita uz otro pozīciju, tomēr iesniedza protestu. Pēc vairākām situācijas izskatīšanām, 9. oktobrī, vairāk kā 4 mēnešus pēc sacensībām, tika nolemts atgriezt uzvaru Unseram. Tā bija pēdējā dalība Indianapolisā, jo pēc sezonas tobrīd jau 47 gadus vecais Unsers meta mieru autosacīkstēm.
Čempionātu šķelšanās Amerikā 1990-to gadu vidū, padarīja 1996. gada sacīkstes ļoti skandalozas. Līdz tam sacīkstes bija CART (vēlāk Champ Car) kalendārā, bet nu bija nokļuvušas jaunā IRL (tagad IndyCar) kalendārā. Pirmajā sezonā čempionāts sastāvēja no tikai 3 posmiem, tādēļ braucēju sastāvs bija krietni vājāks kā līdz tam un daļa prestiža bija zaudēta.
No pirmās starta pozīcijas tika atļauts startēt Tonijam Stjuartam. Pole position bija ieguvis Skots Breitons, tomēr viņš gāja bojā treniņbraucienos starp kvalifikāciju un sacīkstēm. Par uzvarētāju kļuva Badijs Laziers, neraugoties, ka tikai pirms dažiem mēnešiem bija lauzis mugurkaulu sacīkstēs Fēniksā.
Kopumā šo 100 sacīkšu dēļ, ieskaitot testus un kvalifikācijas sesijas, bojā gājuši sešdesmit cilvēki. 38 no tiem bija sacīkšu braucēji, 12 braucošie mehāniķi, 5 skatītāji, 2 komandu darbinieki boksos, 2 ugunsdzēsēji, kā arī viens zēns, kurš pat neatradās trases ovālā, bet gan parkā pie trases, kad 1932. gada sacīkstēs Billija Arnolda Millera mašīnas ritenis atdalījās no mašīnas, izlidoja no trases robežām un trāpīja divpadsmit gadus vecajam puisēnam pa galvu.
Braucēju sastāvs pēc 1996. gada palika arvien spēcīgāks un Indianapolisa nezaudēja sākotnējo spožumu, ļaujot pie uzvarām tikt veterānam Edijam Čīversam, Kenijam Brakam, kā arī uzlecošajai zvaigznei Huanam Pablo Montoijam, kuru dalībnieku vidū redzēsim arī šogad.
Neatkārtojamu panākumu Indianapolisā guvis viens no Montoijas šīs sezonas galvenajiem konkurentiem Elio Kastronevess, kurš uzvarēja ne tikai debijas piegājienā, bet arī nosargāja uzvarētāja titulu gadu vēlāk. Kastronevess līdz trešajam panākumam gan nācās kādu laiciņu pagaidīt. Tas atnāca 2009. gadā, atnesot Kastronevesam ne tikai titulu, bet arī visu laiku lielāko prēmiju sacensību vēsturē – vairāk kā 3 miljonus USD. Sacīkstes iegāja vēsturē ar to, ka pirmo reizi tajās piedalījās 3 sievietes.
Turklāt viena no viņām ne tikai finišēja, bet pat izcīnīja 3. vietu. Tā bija neviena cita kā Danika Patrika, kas, pateicoties saviem sasniegumiem, kļuvusi par paraugu gandrīz veselai paaudzei jauno censoņu. Savu debiju Indianapolisas 500 jūdžu sacīkstēs viņa piedzīvoja 2005. gadā, izcīnot 4. vietu kvalifikācijā, kļuva par pirmo sievieti, kas atrodas šo sacensību vadībā, tur esot pat tikai 8 apļus pirms finiša, kuru gan sasniedza 4. vietā, nešaubīgi iegūstot gada debitanta balvu.
Pie uzvaras tika britu braucējs Dens Veldons, tomēr viņa otrais panākums sacīkšu simtgadē 2011. gadā bija vēl iespaidīgāks. Džons Rendals Hildebrands savā debijā atradās vadībā sākoties pēdējam aplim, taču pašā pēdējā līkumā nenovaldīja savu spēkratu un ietriecās trases nožogojumā. Salauztā mašīna finiša līniju šķērsoja tikai 2 sekundes aiz uzvarētāja Veldona.
Formula 1 šajā nedēļas nogalē pārceļas uz Niko Rosberga karaļvalsti – Monako. Čempionāta līderim šī ir īpaša vieta, ne tikai tādēļ, ka tā ir viņa dzīvesvieta – “Mercedes” braucējs te uzvarējis pēdējos 3 gadus, novietojot sevi vienā plauktiņā ar tādām leģendām kā Airtons Senna, Alens Prosts un Greiems Hils.
Nenoliedzami, “Mercedes” būs galvenie favorīti uz uzvaru arī šogad, tomēr Hamiltona izsalkums pēc uzvarām ar katru posmu tikai aug. Gatavi mest izaicinājumu ir arī pēdējā posma uzvarētāji “Red Bull”, kuri Rikjardo mašīnai jau uzstādījuši jaunu dzinēju, kam vajadzētu ļaut tikt garām “Ferrari”. Par augstām vietām sola cīnīties arī “McLaren” vienība. Abi tās braucēji Monako ielās jau guvuši uzvaras.
Sacensības šaurajās ieliņās notiek jau kopš 1929. gada, bet F1 kalendārā tika iekļautas pirmajā sezonā 1950. gadā un kļuvušas par prestižākajām un glamūrākajām sacensībām kalendārā, kas vienmēr pulcējušas plašu interesi no slavenību puses. Izņēmums nebūs arī šī reize, turklāt, kā jau šādai vietai pienākas, gaidāma silta un saulaina nedēļas nogale.
Tieši Monako notika viena no pēdējo gadu skandalozākajām GP izcīņām. 2014. gadā kvalifikācijas laikā Niko Rosbergs pieļāva kļūdu, nobrauca malā un izraisīja dzelteno karogu, kas liedza viņa komandas biedram Hamiltonam pārspēt Rosberga rezultātu. Līdzīgs incidents notika 2006.gadā, kad Mihaels Šūmahers līdzīgā veidā liedza Fernando Alonso iespēju viņu pārspēt. Toreiz gan Šūmahers tika atzīts par vainīgu un tika diskvalificēts no kvalifikācijas.
Iemesls nereti sakāpinātajai atmosfērai jau sestdienā ir grūtā apdzīšana, kas palielina starta pozīcijas nozīmīgumu, salīdzinot ar citām trasēm. Tomēr, ja viss sakrīt, kā vēlams, Olivjē Panī 1996. gadā pierādīja, ka ir iespējams uzvarēt arī no 14. starta pozīcijas. Toreiz gan lietū līdz finišam spēja tikt vien 4 mašīnas.
Vai šoreiz aizvadīsim mierīgu nedēļas nogali? Kurš sagādās lielāko pārsteigumu? Kā uzvedīsies jaunie “Renault” dzinēji? Vai Luisam Hamiltonam beidzot izdosies apturēt Niko Rosbergu? Atbildes uz visiem šiem jautājumiem uzzināsim jau tuvāko dienu laikā. Kā, tavuprāt, beigsies Spānijas GP izcīņa? Piedalies prognožu spēlē un pārspēj citus F1.LV lasītājus!
Monako GP norises programma
1. treniņbraucieni
Ceturtdien pl. 11:00
2. treniņbraucieni
Ceturtdien pl. 15:00
3. treniņbraucieni
Sestdien pl. 12:00
Kvalifikācija
Sestdien pl. 15:00
Sacīkstes
Svētdien pl. 15:00
Šajā nedēļas nogalē piedāvāsim arī unikālu iespēju skatītājiem sekot notikumiem arī no klātienes, piedāvājot tiešraidi no vietas. Seko līdzi notikumiem F1.LV, kā arī Delfi un Twitter. Tikmēr Viasat Sport Baltic skatītājiem kvalifikācijas laikā būs unikāla iespēja dzirdēt jaunumus telefonsarunā no Monako.
Formula 1 čempionāts dodas uz Monako. Nedēļas nogale solās būt silta un saulaina, kas ļaus pilnībā izbaudīt Monako glamūro atmosfēru. Lai gan treniņbraucieni notiks rītdien, piloti Monako jau ir ieradušies, aizvadījuši labdarības futbola maču, bet šodien notiek pilotu preses konference. Seko visiem jaunumiem F1.LV tiešraidē!
Īpatnējs incidents noticis Monako, kur, gaidot šajā nedēļā notiekošo Grand Prix izcīņu, aizvadītas sacensības ar vēsturiskajiem modeļiem, kuri tika izmantoti čempionātā 1970-to gadu vidū. Viena no mašīnām nemaz nespēja veikt iesildīšanās apli, tādēļ tiesnešiem to nācās aizvākt no trases. Diemžēl, tā nebija kārtīgi piestiprināta pie evakuatora, tādēļ tika nomesta no vairāku metru augstuma. Pa laimi incidentā cietušo nebija.
Ja autosporta faniem tiktu vaicāts par prestižākajām sacensībām, atrast kopsaucēju nebūtu viegli. Dažas sacīkstes popularitāti ieguvušas pavisam nesen, kamēr citas kalendārā bija atrodamas jau ļoti senā pagātnē. Tomēr nereti par trim visprestižākajām tiek uzskatītas Monako GP izcīņa, Lemānas 24 stundu brauciens un Indianapolisas 500 jūdžu brauciens.
Šo gadu laikā drosmīgie braucēji, kas pa ovālu traucas ar daudz lielāku vidējo ātrumu kā Lemānā vai jebkurā F1 trasē, par Monako pat nerunājot, dāvājuši skatītājiem pamatīgu adrenalīna devu, jo apdzīšanas, iespaidīgas avārijas un ļoti atklātas emociju izpausmes te nav retums.
Lai gan ilgus gadus amerikāņu braucēji bijuši nospiedošā vairākumā, tomēr pēdējo gadu laikā sacensības kļuvušas krietni globālākas, pateicoties tam, ka jau divu dekāžu garumā tā ir neatņemama IndyCar čempionāta sastāvdaļa. Protams, arī agrāk sacensībās uzvarējuši tādi entuziasti kā Džims Klarks, Greiems Hils un Emersons Fitipaldi.
Lai gan sacensības 2016. gadā svinēja simto jubileju, tomēr patiesībā vēsture sniedzas nedaudz dziļākā pagātnē. Pirmās 500 jūdžu sacensības Indianapolisā norisinājās 1911. gadā, kur pirms tam bija norisinājušās tikai vietējā līmeņa sacīkstes. Tomēr sacensību bija tik daudz, ka skatītāju interese strauji saruka, tādēļ tika nolemts izveidot vienas sacīkstes, kurās piedalītos visi labākie braucēji, bet balvu fonds sasniegtu 30 tūkstošus ASV dolāru (ekvivalents vairāk kā 700 tūkstošiem USD mūsdienās, pieskaitot inflāciju).
Par sākotnējo sacensību formātu gandrīz kļuva autoražotāju atbalstītā 24 stundu brauciena ideja, ko vairāk kā 10 gadus vēlāk izmantoja pirmajā Lemānas izturības braucienā. Tomēr organizatori nolēma, ka šāda veida sacensības nespēs noturēt skatītāju interesi un uzmanību, tādēļ tika nolemts, ka sacīkstes aizvadīs no pl. 10:00 līdz pēcpusdienai. Pēc aprēķiniem tika secināts, ka 500 jūdzes ir optimālais sacensību distances garums.
Ziņas par sacensībām guva plašu interesi no avīžu lasītājiem un 46 dalībnieki bija gatavi maksāt 500 dolāru lielo dalības maksu, neraugoties uz to, ka balvu fondu sadalīja tikai desmit labākie braucēji. Tā kā daļa dalībnieku Indianapolisas ovālā ne reizi nebija braukuši, maijs tika pasludināts par testu mēnesi, kas deva pamatīgas priekšrocības vietējām komandām. Organizatori arī bija uzstādījuši limitus, cik ātri jāveic aplis, lai braucējs tiktu pielaists sacensībām. 40 sportisti to izpildīja, bet pie savām starta vietām tika nevis pēc uzrādītā rezultāta, bet gan pēc pieteikšanās datuma.
1911. gada Indy 500 sacensību biļete
Vairāk kā 80000 skatītāji bija samaksājuši 1 dolāru vērto biļeti, lai vērotu braucienu, kā finiša līniju pēc 6 stundām un 42 minūtēm pirmais šķērsoja “Marmon-Nordyke” inženieris Rejs Harouns, kurš bija vienīgais sacensību dalībnieks bez līdzi braucoša mehāniķa. Harouns gan pēc 1910. gada sezonas bija izlēmis beigt karjeru, tomēr šī bija atgriešanās uz vienu vienīgu braucienu. Pēc uzvaras Harouns nekad vairs nepiedalījās autosacīkstēs.
Nākamajā gadā 200 apļu garajās sacensībās dominēja itālis Ralfs DePalma, pavadot sacīkšu vadība 196 apļus līdz avārijai 2 apļus pirms finiša, kas, plīvojot rūtotajam karogam, nostādīja itāļu braucēju 11. pozīcijā – uzreiz aiz balvu fonda. Pie uzvaras viņš tika 3 gadus vēlāk, kamēr 1925. gadā to paveica Pīts DePaolo – Ralfs bija viņa onkulis. Tā kļuva par pirmo reizi, kad sacīkšu uzvarētāja vidējais ātrums sasniedza 100 jūdzes stundā.
Braucēju un komandu profesionalitāte strauji attīstījās, bet ātrumi pieauga. Pirmais pasaules karš ieviesa korekcijas, tādēļ nācās atcelt sacensības 1917. un 1918. gadā, bet atgriešanās sacīkstes 1919. gadā nebija no priecīgākajām – sacensībās gāja bojā 3 braucēji, padarot to par vienu no visu laiku traģiskākajiem Indianapolisas 500 jūdžu braucieniem. Pēc kara visizteiktāk izpaudās amerikāņu nospiedošais pārsvars. Viņi uzvarēja visas sacensības no 1921. līdz 1964. gadam, lai gan šai periodā nācās izlaist vēl četras sacīkstes Otrā pasaules kara dēļ.
Luiss Meijers ar piena pudeli
Šai laikā dzima neatņemama sacensību tradīcija – piena pudeles pasniegšana uzvarētājam. Par tās aizsācēju kļuva Luiss Meijers, kurš 1928. gadā uzvarēja sacensībās, lai gan savai sievai nemaz nebija paziņojis, ka tajās piedalās. Pēc uzvaras 1933. gada sacensībās viņš uzvaru nosvinēja ar glāzi paniņu, kā dzeršanu viņam karstās dienas rītā bija ieteikusi māte. 1936. gadā viņš kļuva par pirmo braucēju, kas uzvarējis sacensībās 3 reizes. Lai gan jau atkal palūdzis organizatoriem sagādāt glāzi paniņu, viņš tika pie veselas pudeles.
Tas pavēra iespējas vietējam piena kombinātam aizsākt savdabīgu reklāmas akciju, pasniedzot piena pudeli sacensību uzvarētājam, kas ar nelielu pauzi pēc Otrā pasaules kara kļuva par tradīciju, kas vēl arvien vērojama mūsdienās.
Tomēr ne visiem braucējiem uzvaras piens gājis pie sirds. Pēc sava otrā titula Emersons Fitipaldi, kuram tobrīd piederēja apelsīnu apstrādes bizness, demonstratīvi izvēlējās pēc finiša šķērsošanas savas slāpes veldzēt ar apelsīnu sulu. Šis šķietami maznozīmīgais incidents radīja diezgan lielu nepatiku fanu acīs un pabojāja brazīlieša publisko tēlu Amerikā.
Emersons Fitipaldi ar apelsīnu sulas pudeli 1993. gadā
“Renault e.dams” braucējs Sebastians Buemi izcīnījis uzvaru Formula E čempionāta sacīkstēs Berlīnē. Šveicietis kvalifikācijā piekāpās Žanam Ērikam Verņē, bet jau pirmajos apļos tika viņam garām, ne brīdi neradot šaubas par iespēju zaudēt vadošo pozīciju. Lai gan startā neviens braucējs neizstājās, Pikē, Tērvijam, Rastam un Bērdam tiesneši lika doties boksos, jo mašīnas bojājumi, varot apdraudēt citus braucējus. Līdz boksu apmeklējumam Verņē zaudēja pozīciju arī Abtam, bet pēc tā, nonāca arī aiz Prosta un Di Grassi, kurš trasē palika par 1 apli ilgāk. Pēdējos apļos pēc Duvāla avārijas trasē devās drošības mašīna. Tai dodoties malā, “Abt Schaeffler” komanda lika Danielam Abtam atdot savu otro pozīciju Di Grassi, tomēr vācietis ignorēja komandas norādījumus. Divus punktus par ātrāko apli saņēma Bruno Senna.
Lukass Di Grassi līdz ar to saglabā vadību čempionāta kopvērtējumā, tomēr viņa pārsvars pār Buemi pirms došanās uz Londonu, kur 2. un 3. jūlijā notiks sezonas pēdējie 2 posmi, sarucis līdz tikai vienam punktam. Trešajā vietā esošajam Bērdam iespēja iegūt titulu ir tikai gūstot hat trick abos posmos, pie nosacījuma, ka Di Grassi un Buemi punktus negūst. Komandu čempionātā “Renault e.dams” pārsvars pār “Abt Schaeffler” ir 11 punkti. Abas komandas paguvušas apstiprināt esošos braucējus startam arī nākamsezon.
Lielisku nedēļas nogali F3 Eiropas čempionātā aizvadījis “Williams” komandas jauno braucēju programmas pārstāvis Lenss Strols, kurš sacīkstēs Spīlbergā izcīnījis divas uzvaras, bet pirmajā braucienā, kuru aizēnoja ķīnieša Li briesmīgā avārija, kanādietis piekāpās vienīgi Kalumam Ilotam, kurš līdz ar to pakāpies uz 2. pozīciju kopvērtējumā, apdzenot Maksu Ginteru, kurš izcīnīja pole position pirmajam braucienam, bet zaudēja savu rezultātu dzelteno karogu ignorēšanas dēļ. Sacīkšu rezultāti: 1. brauciens, 2. brauciens, 3. brauciens, kopvērtējums.
Formula V8 3.5 sērijās Beļģijā braucējiem nācās cīnīties ne tikai ar konkurentiem, bet arī lietu un slapjo Spa trasi. Metjū Vaksivjere izcīnīja pole position pirmajam braucienam, bet saņēma diskvalifikāciju, jo mašīna neatbilda tehniskajiem noteikumiem. Jegoram Orudževam izdevās nosargāt uzvaru no Dilmana uzbrukumiem. Krievs izstājās otrajā braucienā, kur līdz finišam tika vien 10 no 15 pilotiem. Uzvara Vaksivjerem, uz goda pjedestāla kāpa arī Dilmans, kura pārsvars pār Deletrazu sasniedzis 35 punktus, kā arī Alfonso Seliss. Sacīkšu rezultāti, kopvērtējums.
Latvijas rallijkrosa braucēji Jānis Baumanis un Reinis Nitišs jau aizvadījuši pirmās trīs sezonas sacensības pasaules rallijkrosa čempionātā. Mēs izmantojām izdevību satikties un aprunāties ar viņiem, pirms šajā nedēļas nogalē gaidāmā Lielbritānijas RX posma, Lidenhilas trasē.
Saruna ar Jāni Baumani
Edgars Beļakovs: Kādas ir tavas domas par aizvadītajiem pirmajiem sezonas posmiem? Jānis Baumanis: Sezona sākusies ļoti labi, pats neplānoju būt tur, kur esmu tagad, jo rezultāti pēdējās divās sacensībās ir bijuši ļoti tuvu finālam, un mazās pieredzes dēļ diemžēl nav sanācis iekļūt finālā. Pēdējā posmā Beļģijā sanāca kā sanāca, nepareizi piešķirts sods, bet tas tikai padara mani stiprāku, un vairāk gribas sagaidīt nākamo posmu, kad atkal varēs doties trasē. Ir diezgan netaisnīgi tas, ko tiesneši izdarīja iepriekšējā posmā, bet ātrums ir, stabilitāte daudz maz arī, mašīnu mēs turpinām attīstīt, kas ir liels un grūts darbs. Kā nomainām kaut mazāko detaļu, sajūta uzreiz vairs nav tā, un tas arī parādās apļa laikā. Katru dienu mācāmies ko jaunu. Neiet viegli, bet es ceru, ka sezonas otrajā pusē jau būsim nostabilizējušies, un varēsim parādīt to īsto ātrumu.
Foto: Baumanis Motorsport Photography
EB: Vai domā, ka varētu arī par trijnieku pacīnīties? JB: Es domāju, ka viennozīmīgi, ja paskatās Hokenheimas apļu laikus, visas gonkas laikā mums bija otrais ātrākais apļa laiks. Tas jau parāda to, ka mēs varam pabraukt un varam būt ātri, bet par pjedestālu, nu nav tā, ka, braucot uz sacensībām, es domāju, ka jāuzkāpj uz pjedestāla augstākā pakāpiena, bet es vienkārši gribu parādīt pēc iespējas labāku sniegumu. Hokenheimā tas izdevās ļoti labi, līdz tā džokerapļa izejai [pusfinālā tika piedzīvota sadursme ar konkurentu], Beļģijā arī gāja tīri labi, bet nu kā sanāca tā sanāca. Es ceru, ka vismaz sezonas laikā varēs uzkāpt uz goda pjedestāla.
EB: Kādas ir tās galvenās atšķirības tavā šī gada Supercar mašīnā no pagājušās sezonas S1600? JB: Atšķirība milzīga, jauda gandrīz divas reizes lielāka, paātrinājums līdz simtam arī. Ir daudz lietas, kas jāapgūst, jāmācās. Viss notiek daudz ātrāk, un to lēmumu pieņemt ir daudz sarežģītāk nekā S1600 mašīnā.
EB: Kāda šobrīd ir tava loma jaunajā “World RX Team Austria” komandā, un kāda ir sadarbība ar komandas biedru?
JB: Sadarbība ir laba, bet šobrīd mēs nespēlējam lomu, kurš ir komandas pirmais pilots, vai kurš otrais. Es braucu uz katru posmu parādīt labāko, un komandas biedrs arī. Kā jau viņš Beļģijā parādīja, ka var būt ļoti ātrs, bet viņš ir tāds nedaudz nestabils, jo vienu braucienu viņš var nobraukt perfekti, bet nākamajā pielaidīs stulbas kļūdas, ko rallijkross nepiedod. Kādreiz varbūt vajag piebremzēt, atlaist to gāzi, bet viņš vienmēr mēģina braukt maksimāli, kas ne vienmēr atmaksājas.
Saruna ar Reini Nitišu
Edgars Beļakovs: Kā tu vērtē sezonas sākumu? Reinis Nitišs: Varētu teikt, ka ar katru posmu iet arvien labāk un labāk. Pēdējā posmā iebraucu pusfinālā, kur arī gan pievīla tehniskas problēmas, bet ar komandu attīstāmies un tas progress ir redzams. Kaut kādas desmitdaļas līdz Top5 vēl pietrūkst diezgan, bet manuprāt esam uz pareizā ceļa. Ja mēs skatāmies. kā citas komandas ir attīstījušās, kas ienāk ar jaunu mašīnu čempionātā, viņiem jau arī nav gājis viegli. Šobrīd mēs tādi esam vienīgie, un cīnāmies ar visiem tiem, kuriem tā pieredze tomēr ir stipri lielāka.
EB: Kāda šobrīd ir tava loma komandā? RN: Es teiktu, ka esmu kā pirmais pilots, bet tā uzticība jau vēl ir jāiegūst. Ja sākumā man neticēja vispār, tad tagad, kad esmu parādījis dažus labus braucienus, man tic vairāk, un ļauj pašam strādāt ar regulējumiem un visu pārējo. Tā kā šobrīd viņi mani neņem par pilnu par visiem 100%, bet vairāk kā sākumā ņem, un tas ir pozitīvi.
EB: Kādas prognozes tev sezonas turpinājumam? RN: Grūti jau pateikt, es par tiem rezultātiem tā negribu baigi lekt uz augšu. Redzēsim, cik tā komanda pati gribēs attīstīties, un cik ātri mums tas izdosies, bet nu pusfinālā noteikti vajadzētu braukt, un galvenais, lai ir tā attīstība redzama. Lai var redzēt, ka mēs tīrā aplī varam pietuvoties tiem pārējiem, un konkurētspējīgi cīnīties viņiem.
EB: Vai domā, ka varētu arī par Top3 sanākt pacīnīties? RN: Protams, pie labas sakritības, pie lielākas veiksmes, tas viss ir iespējams, it īpaši rallijkrosā, kur ir pirmais līkums, kur visi sitās, bet tā tīri ātruma, lai iebrauktu trijniekā, mums nav.
Andretti
