Gandrīz visu sporta veidu uzbūve ir vienāda – individuāli talanti pelna naudu un slavu, aizstāvot savas nācijas un/vai komandas godu. Motorsports šai ziņā ir atšķirīgs. Šī nav cīņa starp ASV un Itāliju, te visu diktē komandas. Pat tad, ja vienā komandā teju visi darbinieki ir amerikāņi, bet otrā itāļi, tā vienalga būs cīņa starp “Ford” un “Ferrari”. Sezonas beigās spēcīgākā komanda un prasmīgākais braucējs tiks pie titula. Viens čempionāts nāca klajā ar revolucionāru pieeju. Lai cik spoži sāktos A1 Grand Prix ēra, tai nebija lemts garš mūžs.
2004. gada pavasarī Dubaijas šeihs Maktums Hašers Maktums Al Maktums prezentēja jaunu čempionātu – A1 Grand Prix jeb ‘pasaules kausu motorsportā’. Ideja bija pavisam vienkārša – klasisko komandu vietā sacensības notiktu starp nāciju vienībām ar vienādām formulām. Frančīzes varētu tirgot, piesaistīt sponsorus un visādi citādi atstāt īpašnieku ziņā. Ierobežojumi attiektos uz braucējiem, kuri drīkstētu pārstāvēt tikai savu valsti, bet sacensības notiktu ziemā, kamēr Formula 1 ietur starpsezonas pārtraukumu.
“Lola” izstrādāja šasijas, bet “Zytek” parūpējās par 520 zirgspēku V8 dzinējiem. Čempionāts pasūtīja 30 formulas, cerībā uz atklāšanas posma starta redzēt vismaz 24 nāciju pārstāvjus. Par oficiālo testpilotu tika piesaistīts Formula Nippon čempions Ralfs Firmans, kurš iepriekšējo sezonu pavadīja Formula 1 “Jordan” komandas sastāvā. Pēc testiem īrs bija sajūsmā par formulas ātrumu, kā arī atzina, ka mainīgie apstākļi tikai palīdzēja iepazīt mašīnu vēl labāk.
Pavisam drīz maisam gals bija vaļā un nācijas viena pēc otras pieteicās jaunizveidotajam čempionātam. Tā kā vairums sacīkšu norisinājās Āzijā, līdzās jau tradīcijām bagātajām nācijām kā Lielbritānija, Francija, Vācija un Austrālija uz starta stājās arī Libāna, Pakistāna, Indonēzija… Kopumā 25 valstu pārstāvji devās uz pirmo posmu Brendshečā 2005. gada septembrī, kur šeihs Maktums zīmīgi deva komandu: “Džentelmeņi, savas nācijas goda vārdā, iedarbiniet dzinējus!”
Jāpiebilst, ka šai čempionātā tika pasniegts kauss tikai kopvērtējuma labākajai valstij, bet braucējiem atsevišķs čempionāts netika rīkots, tādēļ dalībnieku sastāvs visai bieži mainījās. Neraugoties uz to, jau pirmais posms, ko klātienē vēroja aptuveni 100 tūkstoši skatītāju, bet vēl 6 miljoni uz sacensībām raudzījās caur TV ekrānu, piesaistīja vairākus augsta līmeņa braucējus – Josu Verstapenu, Vilu Paueru, Timo Šeideru, Nelsonu Pikē Jr., Skotu Spīdu, Nīlu Janī.
Arī sacīkšu nedēļas nogales formāts bija neredzēts. Pēc divām stundu garām treniņu sesijām (viena piektdienā, viena sestdienā) sekoja kvalifikācija. Tā sastāvēja no četrām 10 minūšu garām sesijām, kurās braucējiem bija tikai viena iespēja veikt ieskaites apli. Pēc labākā rezultāta no pirmajām divām sesijām tika noteikta starta kārtība sprinta sacīkstēm, bet trešā un ceturtā sesija – galvenajam braucienam. Pilnībā iekļauties F1 starpsezonā čempionātam gan neizdevās, jo tā sākās jau septembrī, bet noslēdzās 2006. gada 2. aprīlī Šanhajā.
Paša pirmā posma skatītājiem bija ko redzēt. Pēc uzvaras sprinta braucienā arī galvenajās sacīkstēs no pirmās vietas startēja Brazīlija, kuru pārstāvēja Nelsons Pikē Jr., kurš tobrīd vēl tikai bruģēja savu ceļu uz F1. Pikē Jr. veica lielisku startu, kamēr francūzis Alekss Premā viņam blakus neizkustējās laicīgi. Aizmugurē aizraujošā cīņā trasi nesadalīja itālis Tokačelo un Libānas pārstāvis Beširs. Viņa formula apmeta kūleni, tomēr abi braucēji izvairījās no traumām. Tāpat kā gandrīz 10 gadus vēlāk Formula E atklāšanas posmā, arī šis čempionāts bija iesācies ar pamatīgu blīkšķi vārda tiešā nozīmē.
Lai gan mašīnas nebija pašas ātrākās (Sepangas trasē F1 spēkrati bija aptuveni 20 sekundes ātrāki), tomēr visi zināja, ka tas ir tikai sākums. Komandas nebaidījās eksperimentēt ar braucēju maiņām. Par pārliecinošiem čempioniem kļuva Francija ar Aleksandru Premā un Nikolā Lapjēru (abi 2004. gada Formula 3 kopvērtējumā iekļuva Top 3, pieveicot Hamiltonu, Rosbergu un Kubicu). Vienīgi Nīderlande visu sezonu aizvadīja ar Josu Verstapenu, tomēr uz otro sezonu viņiem nācās meklēt jaunu braucēju, jo Verstapenam apsolītā miljons dolāru alga kavējās un Joss atteicās turpināt darbu, kamēr tā nebūs izmaksāta.
Vecais joks, ka motorsportā par miljonāru var kļūt tikai tad, ja pirms tam esi bijis miljardieris bija spēkā arī šeit un par spīti labam startam, komandām bija grūti nodrošināt nepieciešamo finansējumu, jo uz otro sezonu neatgriezās Austrija, Japāna, Krievija un Portugāle, kamēr Grieķijas un Singapūras piesaiste no auditorijas viedokļa tomēr nespēj aizlāpīt tik lielu plaisu, tomēr tobrīd tā neizskatījās pēc lielas problēmas, jo pirmā sezona bija piesaistījusi negaidīti daudz interesentus.
2006. gada rudenī čempionāta dibinātājs un vadītājs šeihs Maktums pārdeva savu daļu un amatu “RAB Capital” un vadības groži nonāca Tonija Teikseiras rokās. No šī brīža sākās lejupslīde.
Ķīnas posms kļuva par apkaunojumu. Sacīkstes tika rīkotas Hermana Tilkes veidotajā Jingkai ielu trasē, Pekinā. Viens no līkumiem bija ļoti ass 180 grādu pagrieziens. Mašīnas nebija spējīgas veikt tik asu pagriezienu. Treniņbraucienu laikā dažas pat apstājās līkuma vidū. Tika veiktas izmaiņas konfigurācijā, tomēr braucējiem joprojām nācās to veikt ar ļoti platu trajektoriju, gandrīz aizskarot sienu. Problēmas turpinājās kvalifikācijā, kad formulu piespiedējspēka dēļ tika atrauti vairāki kanalizāciju vāki. Starta kārtība tika noteikta pēc treniņu rezultātiem, taču abi braucieni tika praktiski pilnībā pabvadīti aiz drošības mašīnas. Šis fiasko radīja nopietnas finansiālas problēmas trasei, kas pēc tam vairs netika izmantota.
Par čempioniem kļuva Vācija, galvenokārt, pateicoties Niko Hulkenberga sešu secīgu uzvaru sērijai. Līdz savai debijai F1 viņam bija jāpaciešas vēl pāris gadi. Ažiotāža ap čempionātu turpināja kristies un situāciju neuzlaboja arī nākamā sezona, kad šveicieša Nīla Janī dominance visai ātri pazudināja intrigu par uzvaru kopvērtējumā.
Vēl 2007. gadā Teikseira atrada risinājumu, kas gan vēlāk izrādījās pēdējā nagla A1 Grand Prix zārkā. Tika uzsākta sadarbība ar “Ferrari”, radot otrās paaudze A1 Grand Prix mašīnu. Tā tika veidota uz F2004 modeļa bāzes, kas atnesa Šūmaheram septīto F1 titulu. Jaunā 600 zs mašīna bija ievērojami ātrāka par savu priekšteci.
Kamēr pasaule piedzīvoja pirmās pazīmes finanšu krīzei, arī čempionāta kalendārs sāka brukt un jukt. 2008./2009. gada pirmais posms Mudžello trasē tika pārcelts, jo mašīnas vēl nebija gatavas. Jauns datums netika atrasts. Tad izrādījās, ka lietus sezonas dēļ Indonēzijas trases būvniecība nenorit pēc plāna, bet Meksikas posms tika pārcelts, lai nesakristu ar citiem lieliem pasākumiem, bet vēlāk atcelts pilnībā cūku gripas dēļ. Pēc tikai septiņiem posmiem par čempioniem kļuva Īrija ar Ādamo Kerolu.
Čempionāta finansiālā situācija pasliktinājās. “Ferrari” bija gatavi pamest projektu, jo joprojām gaidīja neapmaksātos rēķinus. Sponsori bija novērsušies un piektā sezona savu dienasgaismu tā arī neieraudzīja. 2009. gada jūnijā tika uzsākta čempionāta maksātnespējas procedūra. A1 Grand Prix kopējie parādi izrādījās ļoti lieli.
Trīs gadu laikā Teikseira un “RAB Capital” bija iznīcinājuši vienu no inovatīvākajiem un progresīvākajiem formulu čempionātiem. Garās sacīkstes bez degvielas uzpildes un ‘Youtube’ kanāls sacīkšu spožākajiem mirkļiem, īpaša poga jaudas palielināšanai uz noteiktu laika sprīdi, kā arī punkts par ātrāko apli bija tikai dažas no idejām, ko F1 un Formula E pārņēma daudz vēlāk.
“Ferrari” radītās formulas 2015. gadā iegādājās organizācija AFRIX, kas pērn paziņoja par plāniem radīt formulu čempionātu Āfrikā. Pēdējā gada laikā gan jaunumi no šī projekta vairs nav saņemti. Tikmēr ideja par autosacīkšu sacensībām starp nācijām atdzima 2014. gadā, tomēr Formula Acceleration izdzīvoja tikai 1 sezonu.
Acīmredzot, formulu sacīkstes arī turpmāk saglabās savu statusu kā cīņa starp braucējiem un komandām, kamēr nācijas savu slavas brīdi varēs izjust uz pjedestāla, kad tiek pacelti karogi un atskaņotas himnas, tomēr jauni projekti ik pa laikam ļauj skatītājiem paraudzīties uz jau ierasto no cita skatupunkta.
