Thursday, May 14, 2026
spot_img
Sākums Blogs Lapa 685

F1 sezonu gaidot – ‘Renault’ raķetes lido augšup

Kārtējā ziema aizvadīta un kārtīgam motorsporta fanam par vienu no pirmajiem pavasara vēstnešiem noteikti kalpos Formula 1 sezonas sākums. 2018. gada pirmais starts Austrālijā tiks dots 25. martā. Kurš pārsteigs, kurš liks vilties? Centīsimies noskaidrot. Šoreiz izvērtēsim “Renault” komandas iespējas.

Vēsture

“Renault” komandas vēsture F1 satīta pamatīgos mudžekļos. Tā ienāca čempionātā 1977. gadā ar “Elf” atbalstu un ļoti drīz iemantoja reputācija kā ļoti ātru, taču neizturīgu mašīnu ražotāji, galvenokārt dzinēja dēļ. Ar Alenu Prostu pie stūres vairākkārt izdevās iesaistīties cīņā par titulu, tomēr līdz tam aizsniegties neizdevās un, neraugoties uz to, ka ar dzinējiem tika apgādāta vēl virkne vidus ešalona komandu, “Renault” pameta čempionātu. Pēc pāris gadiem gan “Renault” atgriezās kā dzinēju piegādātājs, kļūstot par 90-to gadu etalonu un palīdzot atvest uzvaras “Williams” un “Benetton” komandām. Pēdējā 2002. gadā tika pārpirkta un sekoja vēl viens panākumu vilnis, kas atnesa Fernando Alonso čempiona titulus 2005. un 2006. gadā. Ilgtermiņā gan noturēt tempu neizdevās, kamēr par zemāko punktu kļuva 2008. gada skandāls, kad Nelsons Pikē Jr. apzināti avarēja, lai palīdzētu Alonso uzvarēt. Sponsori novērsās un 2011. gada izskaņā komanda tika pārdota “Lotus”. Šai laikā “Renault” pilnībā varēja koncentrēties jaudas agregātu ražošanai, kas atnesa slavu “Red Bull” vienībai, taču nu “Lotus” vārds ir pazudis un “Renault” pāršķīruši jaunu lappusi savā garajā F1 notikumu grāmatā.

Kas jauns?

Plašu uzmanību piesaistījis “Renault” leņķveida izpūtējs un karstumizturīgais aizmugurējais antispārns, kas jau licis FIA sarosīties un pārbaudīt sistēmas atbilstību noteikumiem. Pērn zem aizmugurējiem antispārniem mašīnām bija atrodami tā sauktie ‘monkey seats’ spārniņi, kas palīdz paātrināt gaisa plūsmu zem antispārna, tādā veidā uzlabojot tā efektivitāti piespiedējspēka palielināšanai. Šogad ‘monkey seats’ ir aizliegti, taču ar jauno sistēmu, kas izplūdes gāžu izdali nodrošina augstāk, tiek radīts līdzīgs efekts.

Arī “Renault” starpsezonā spēlēja paslēpes, sava jaunā modeļa ‘prezentācijā’, ja tā to vispār var saukt, atrādot vien datorprogrammā veidotu modeli, kas liek domāt, ka komandai ir vēl kāds noslēpums azotē. Komandas rindas arī šogad pārstāvēs Niko Hulkenbergs, bet savu vietu saglabājis arī pagājušās sezonas otrajā pusē no “Toro Rosso” izīrētais Karloss Saincs.

Foto: Renault Sport F1

Ko gaidīt?

Roberts Graudiņš: “Par čempioniem vienā dienā nekļūst un “Renault” nolēmuši nemēģināt palekties augstāk nekā iespējams. Tā vietā tiek sistemātiski palielināts gan budžets, gan piesaistīti eksperti ne tikai no citām komandām, bet arī FIA – Marsīna Budkovska personā. Viss liecina, ka šogad “Renault” vajadzētu regulāri gūt punktus un labvēlīgu apstākļu rezultātā iekost arī lielajiem dūžiem un izcīnīt kādu goda pjedestālu. Ņemot vērā, ka allaž aizmugurē braucošo Džolionu Palmeru nomainījis Karloss Saincs, izredzes ir vismaz dubultojušās. Galvenais izturēt psiholoģisko slogu – Karloss ir kandidāts #1 uz Daniela Rikjardo vietu “Red Bull”, ja austrālietis nolems meklēt citu komandu.”

Aldis Putniņš: ““Renault” komandas pilotu duets šobrīd ir viens no pieprasītākajiem un ‘karstākajiem’ pilotu tirgū: abi pietiekami jauni un talantīgi, bet jau ar pieredzi un kaujā pārbaudīti. Līdz ar to abu duelis nebūs tik izšķirošs viņu turpmākai karjerai, ja viens absolūti nedominēs pār otru un es neredzu, ka tas varētu notikt. Nedaudz lielāks stress varētu būt Niko Hulkenbergam, kuram šī būs jau septītā sezona F1 un būtu īstais laiks atklāt goda pjedestālu rēķinu, turklāt tas atbilstu arī “Renault” “piecgades plānam”.”

Iepazīsti F1 braucējus – Niko Hilkenbergs

0

Ceļš uz F1

Niko Hilkenbergs nenāca no autosportistu ģimenes, tādēļ nav nekāds pārsteigums, ka līdz debijai pie kartinga stūres viņš nonāca salīdzinoši vēlu – vien 10 gadu vecumā. Jau gadu vēlāk Niko bija kļuvis par Vācijas čempionu un pēc neilga laika nonāca arī Villija Vēbera paspārnē. Bijušais Mihaela Šūmahera menedžeris saskatīja daudz līdzību abos braucējos, tādēļ drīz vien jaunais talants, pateicoties savām pārdabiskajām spējām tika pie jaunas iesaukas – Hulks (pēc supervaroņa filmas ar tādu pašu nosaukumu).

Nav nekāds pārsteigums, ka pēc tik spoža sākuma, 2005. gadā, aizvadot pirmo sezonu ar formulām Hulks uzvarēja Formula BMW ADAC čempionātā. Gadu vēlāk Vācijas F3 izcīnīta piektā vieta (trešais starp debitantiem, kur labākais bija latvietis Haralds Šlēgelmilhs).

Tomēr no šī brīža viss gāja strauji uz augšu – uzvara A1GP čempionātā ar Vāciju, pārliecinošs triumfs Formula 3 Euro Series savā otrajā sezonā, testi “Williams” rindās, kur Hilkenbergs tikai nedaudz atpalika no Niko Rosberga un pārspēja otru pamatsastāva braucēju Kazuki Nakadžimu, bija pietiekami argumenti, lai noslēgtu līgumu komandas testpilota amatā.

Odziņu Hilkenberga perfektajam karjeras pirmajam posmam pielika 2009. gada GP2 sezona, kur sezonas pirmajā pusē tika uzsākta cīņa par titulu ar Romēnu Grožānu, tomēr, kad Romēns tika pie vietas “Renault” F1 komandas rindās, Hulka ceļš pretim titulam kļuva ievērojami vieglāks. Izcīnīt titulu GP2 (tagad Formula 2) debijas sezonā nevienam nebija pa spēkam līdz pat 2017. gadam, kad to paveica Šarls Leklerks.

Foto: Renault Sport F1

Motorsporta elitē

Apliecinājis sevi testos ar “Williams” vēl pirms GP2 titula izcīnīšanas, nav nekāds pārsteigums, ka Hilkenbergs spēja pārliecināt Frenku Viljamsu par pievienošanos komandas pamatsastāvam 2010. gadā. Ne Hilkenbergam, ne komandas biedram Barikello ar vadošajām komandām pacīnīties neizdevās un situāciju neuzlaboja ziņas, ka Hilkenbergam nāksies pamest komandu, dodot vietu Pastoram Maldonado un viņa dāsnajiem sponsoriem. Sezonu gan Niko izdevās noslēgt uz pozitīvas nots, izcīnot negaidītu pole position lietainajā Interlagosas trasē Brazīlijā. Sacīkstēs gan nācās atkrist uz astoto vietu.

Palicis bez komandas, Niko Hilkenbergs pievienojās “Force India”, aizvadot gadu rezerves braucēja amatā, bet gadu vēlāk pierādīja sevi, pārspējot komandas biedru Polu di Restu. par sezonas spožāko mirkli atkal kļuva Brazīlijas GP. Lietainajiem apstākļiem vislabāk pielāgojās Hilkenbergs un “McLaren” braucējs Džensons Batons – abi izmantoja pārejas laika riepas un ieguva 40 sekunžu pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Atlūzas uz trases šo pārsvaru izdzēsa. Pavadījis nepilnu pussacīksti vadībā, Hilkenbergs piekāpās Luisam Hamiltonam, bet mēģinājumi atgūt pozīciju noslēdzās ar sadursmi. Hamiltona cīņa bija galā, kamēr Hulkam nācās samierināties ar piekto vietu.

Savu trešo sezonu kā F1 braucējs Hilkenbergs uzsāka trešajā vidus ešalona komandā – “Sauber”. Sadarbība neizvērtās kā cerēts un jau sezonas vidū abas puses oficiāli lauza līgumu, lai gan Hilkenbergs palika startēt “Sauber” sastāvā līdz sezonas beigām, vairākkārt apliecinot savu talantu, to visspožāk paveicot Korejā, kur tika pieveikti motorsporta dūži Luiss Hamiltons un Fernando Alonso, kas ļāva ieņemt 4. vietu. Sezona kopvērtējumā tika noslēgta 10. vietā, kamēr komandas biedrs Estebans Gutjeress tikai reizi finišēja punktos, un arī tad aiz Hilkenberga.

Atgriešanās “Force India” rindās izvērtās samērā veiksmīga – Hilkenbergs guva punktus pirmajos 10 posmos un pārspēja komandas biedru Serhio Peresu, ļaujot komandai nostabilizēties sešu vadošo vienību vidū. Finansējuma trūkums gan liedza sezonas otrajā pusē tikpat efektīvi sacensties ar “McLaren” un “Williams”. Nākamo divu sezonu laikā “Force India” regulāri krāja punktus vienā posmā pēc otra, tomēr Hilkenbergam nācās atzīt Peresa pārākumu. Neraugoties uz vairāk kā 20 finišiem pirmajā sešiniekā Niko tā arī ne reizi nespēja aizsniegties līdz goda pjedestālam. Tikmēr 2015. gadā paralēli F1 programmai tika izmēģinātas izturības sacīkstes – savā vienīgajā mēģinājumā Lemānas 24 stundu sacīkstēs ar “Porsche” Hilkenbergam izdevās nodrošināt uzvaru.

2017. gadā Hilkenbergs pieņēma jaunu izaicinājumu startēt atjaunotās “Renault” komandas rindās. Pirmā sezona pagāja tieši tā, kā lielākā daļa viņa karjeras, muļļājoties par pirmā desmitnieka beigām. Komandas biedrs Džolions Palmers nespēja izrādīt nopietnu konkurenci, tomēr Karlosa Sainca ienākšana uzkurināja iekšējo dueli. Pieredze ļāva Hilkenbergam gūt virsroku, kopvērtējumā sasniedzot septīto vietu. Sezona gan noslēdzās ar sadursmi ar Grožānu, pēc kā viņa mašīna nonāca augšpēdus.

Pēdējais gads “Renault” rindās neizvērtās tik spožs, kā vācietis vēlētos. Jaunais komandas biedrs Rikjardo bija pārāks, turklāt jau atkal izdevību kāpt uz pjedestāla Niko neizmantoja pēc paša kļūdas slapjajā Hokenheimā. Hilkenbergam nebija līguma uz 2020. gadu, līdz ar to šķita, ka viņa F1 karjera ir galā.

Atgriešanos lielā mērā sekmēja pandēmija. Abi “Racing Point” braucēji sezonas laikā izlaida sacīkstes, līdz ar to Hilkenbergs steidzās palīgā, Lielbritānijā pat kvalificējoties trešajā vietā aiz dominējošajiem “Mercedes”. Jau atkal pjedestālu aizķert neizdevās. Vēl vairākas komandas izrādīja interesi par Hilkenbergu,kad viņu braucējiem parādījās pirmie vīrusa simptomi.

Vienība, kas nu bija pārtapusi par “Aston Martin” paturēja viņu rezervista lomā uz nākamo gadu, taču Grand Prix praksi Niko Hilkenbergs neguva. Vēl viena atgriešanās sekoja 2022. gadā uz pirmajiem diviem posmiem, aizvietojot saslimušo Sebastianu Fetelu, taču mašīna nebija pietiekami ātra, lai cīnītos par punktiem.

Pēc trim faktiski izlaistām sezonām Niko sagaidīja vēl vienu izdevību, šoreiz kā pamatsastāva braucējs “Haas” komandā, kas nebija apmierināta ar Mika Šūmahera sniegumu. “Haas” formula bija ļoti nesaudzīga pret riepām, kā rezultātā pat cerīgs rezultāts kvalifikācijā ātri vien tika aizēnots ar ļoti blāvu sacīksti.

Visas sezonas gaitā Hulks punktus guva tikai divreiz: sacīkstēs Austrālijā un sprintā Austrijā. Tomēr uz Magnusena fona viņš izskatījās lieliski, saglabājot vietu komandā arī uz 2024. gada sezonu.

Volfs skaidro, kādēļ ‘Mercedes’ nepārbauda hipermīkstās riepas

0

“Mercedes” komandas vadītājs Toto Volfs paredz, ka “Pirelli” jaunākais produkts hipermīkstās riepas būs paredzētas tikai ‘izdzīvošanai’, tādēļ neesot pamata to pienācīgi testēt.

Lai gan “Mercedes” komanda testos veica visvairāk apļu no visām vienībām, tā izmantoja tikai vidējās, mīkstās un ultramīkstās riepas. Volfs norādīja, ka tās neietilpa komandas testu programmā, jo riepas esot lietojamas tikai viena apļa garumā un tādā veidā traucē iegūt nepieciešamo informāciju par mašīnas regulējumiem.

Saķeres ziņā starp hipermīkstajām un ultramīkstajām riepām ir liela atšķirība. Tās būs kvalifikācijas riepas, tomēr vēlējāmies strādāt pie mašīnas attīstīšanas, nevis viena apļa ātruma pārbaudes. Tās varēs izmantot tikai kvalifikācijā, un censties noturēties pirmajos sacīkšu apļos,” norāda Volfs.

Austriešu speciālists arī piebilst, ka parasti atšķirības starp dažādiem riepu sastāviem ir diezgan mazas – pārsvarā vien pāris sekundes desmitdaļas aplī, vai vēl mazāk, tomēr šoreiz veikts ievērojams solis arī rezultātu izteiksmē.

Iepazīsti F1 braucējus – Karloss Saincs

0

Ceļš uz F1

Autosports vairākās paaudzēs ir kļuvusi par ierastu lietu, tomēr Saincu ģimene šai ziņā nedaudz atšķiras – Karloss Saincs Sr. 1990-tajos gados kļuva par vienu no visu laiku izcilākajiem rallija braucējiem, turklāt vēl arvien aktīvi nodarbojas ar autosportu, piedaloties Dakaras rallijreidā. Tomēr viņa dēls nolēma iet citu ceļu, pēc kartinga panākumiem dodoties formulu čempionātu virzienā.

Jau 2010. gadā jaunais spānis pievienojās “Red Bull” jauno braucēju sistēmā, kas palīdzēja attīstīties caur junioru sērijām un 2013. gadā pievienoties Kristiana Hornera un Marka Vēbera pārziņā esošajai “Arden” komandai GP3 čempionātā, kļūstot par cita “Red Bull” jaunā talanta Daņila Kvjata komandas biedru.

Sezona Saincam izvērtās par absolūtu katastrofu – kamēr Kvjats kļuva par čempionu un nodrošināja vietu “Toro Rosso” sastāvā, Saincs cīnījās ar savām kļūdām, konkurentu sagādātajiem pārsteigumiem, mašīnas defektiem un ātri dilstošām riepām, noslēdzot sezonu tikai 10. vietā. Paralēli GP3 sacīkstēm, Saincs izmēģināja savas spējas Formula Renault 3.5 Series, kur uz 2014. gadu noslēdza līgumu ar “DAMS” vienību.

Jau savā pirmajā pilnajā sezonā Saincs cīnījās par titulu ar citiem debitantiem – Oliveru Roulandu, Roberto Meri un citu “Red Bull” sistēmas jauno braucēju Pjēru Gazlī, kurš gan neizcīnīja nevienu uzvaru, tomēr sezonu noslēdza otrajā vietā aiz Sainca.

Foto: Scuderia Ferrari

Motorsporta elitē

Jau sezonas gaitā izskatījās, ka Saincs varētu kļūt par “Toro Rosso” karstāko preci, tomēr augustā tika paziņots, ka komandas rindas papildinās tobrīd vēl tikai 16 gadus vecais Makss Verstapens. Saincam gan paveicās un “Red Bull” jauniešu komandā atbrīvojās arī otra pamatsastāva braucēja vieta pēc Sebastiana Fetela pārejas no “Red Bull” uz “Ferrari” un tam sekojošās Kvjata paaugstināšanas amatā.

Tieši mediju paaugstinātā interese par Verstapenu daļēji ļāva Saincam pierast pie F1 īpatnībām un vairāk koncentrēties uz darbu pie stūres, nevis ar medijiem. Saincam izdevās gūt punktus jau savā pirmajā startā un vēlāk atkārtot to vēl 6 reizes. Kopvērtējumā nācās piekāpties Verstapenam, tomēr tas lielā mērā skaidrojams ar biežajām tehniskajām ķibelēm, kurās ne vienmēr bija vainojams pats braucējs.

2016. gads Saincam pagāja mainīgām emocijām – Kvjata vieta “Red Bull” pamatsastāvā tika Verstapenam, tomēr rallija leģendas dēls bez problēmām sakāva savu jauno komandas biedru, ievērojami uzlabojot savu reputāciju. Progress turpinājās un pērn Singapūrā pēc līderu sadursmes, iejaucās cīņā par goda pjedestālu.

Sezonas beigas gan Karloss Saincs sagaidīja pie “Toro Rosso” tiešajiem konkurentiem “Renault” pēc izīrēšanas no “Red Bull” puses. Karlosam pie mašīnas ilgi nebija jāpierod – jau ar pirmajiem posmiem spānis spēja demonstrēt lielisku ātrumu, cīnoties kā līdzīgs ar līdzīgu ar komandas biedru Niko Hulkenbergu. Rūpnīcas ieguldījumi un pieeja kļuva arvien nopietnāka, tomēr rezultātu izteiksmē nekas diži nemainījās un dzeltenās formulas vēl vinu gadu kūlās ap pirmā desmitnieka beigām.

2018. gada izskaņā Sainca karjera bija strupceļā – “Red Bull” bija devuši iespēju Verstapenam un Gazlī, bet “Renault” grandiozais progresa plāns nedarbojās. Karloss Saincs nolēma pārtraukt sadarbību ar enerģijas dzērienu ražošanas gigantu un pievienojās “McLaren” komandai. Šī bija jauna pieredze, jo nu ar viņu rēķinājās kā ar komandas līderi un mentoru jaunajam debitantam Lando Norisam.

Saincs attaisnoja uz sevi liktās cerības un kopvērtējumā sasniedza sesto vietu. Pie tam kopā ar allaž jautro Lando Norisu Saincs atplauka arī kā cilvēks. Līdzjutēji varēja redzēt krietni nenopietnāku un atbrīvotāku braucēju. Budžeta griesti un pāreja uz jaudīgajiem “Mercedes” dzinējiem lika domāt, ka “McLaren” gaida spožas dienas priekšā. “Ferrari” nolēma neturpināt sadarbību ar Sebastianu Fetelu. Par viņa mantinieku kļuva Saincs.

Līdz ar to 2020. gada sezona tika uzsākta jau zinot, ka šīs būs viņa atvadas no Vokingā bāzētās vienības. No malas nešķita, ka tādēļ Lando Norisam tiktu piešķirtas kādas priekšrocības, tomēr šoreiz jaunais brits bija ievērojami tuvāk Saincam, kura pirmā uzvara gandrīz pienāca Moncā. Lai apdzītu Pjēru Gazlī pietrūka viens aplis. Sezonas kopvērtējumā – 6. vieta, turklāt topošie darba devēji “Ferrari” bija samērā tālu aizmugurē.

Saincam ļoti ātri izdevās apklusināt visus, kas domāja, ka viņš pieļāvis kļūdu. “Ferrari” bija kļuvuši ievērojami ātrāki. Kamēr citi braucēji, kuri mainīja komandas, pavadīja ilgu laiku cenšoties adaptēties, Saincs uzreiz uzsāka cīņu ar izslavēto Šarlu Leklēru. Pāris misēkļi kvalifikācijās liedza sasniegt labākos rezultātus. Četras reizes izdevās kāpt arī uz pjedestāla – viltīgajā Monako, kā arī haotiskajās sacīkstēs Ungārijā, Krievijā un Abū Dabī. Sainca panākumu atslēga bija stabilitāte sacīkstēs, kas kopvērtējumā ļāva noslēgt gadu priekšā Leklēram.

Uzturēt stabilitāti neizdevās. 2022. gadā Saincs pārāk bieži iekūlās ķezā jau pašā sacīkstes sākumā. Vissāpīgākā noteikti bija sadursme Ostinā ar Džordžu Raselu, kā rezultātā pole position ieguvējs nespēja veikt pat vienu apli. Kopumā Leklērs bija ātrāks, taču ne ļoti izteikti. Sainca zvaigžņu stunda pienāca Silverstonā, kad tika izcīnīta pirmā uzvara.

Tikmēr 2023. gadā Karloss kļuva par vienīgo uzvarētāju, kurš nepārstāv “Red Bull” komandu, veicot lieliski aprēķinātu taktisko cīņu ar aizmugurē esošajiem Norisu un “Mercedes” braucējiem. Elpu aizraujošā cīņā komandas mājas posmā Moncā trasē tika pieveikts Leklērs, tomēr kopvērtējumā Šarls apsteidza Saincu vien pašā pēdējā posmā, atstājos viņu 7. vietā, sešus punktus aiz Top 4.

F1 sezonu gaidot – ‘Force India’ karš un miers

Kārtējā ziema aizvadīta un kārtīgam motorsporta fanam par vienu no pirmajiem pavasara vēstnešiem noteikti kalpos Formula 1 sezonas sākums. 2018. gada pirmais starts Austrālijā tiks dots 25. martā. Kurš pārsteigs, kurš liks vilties? Centīsimies noskaidrot. Šoreiz izvērtēsim “Force India” komandas iespējas.

Vēsture

Ja neskaita tās priekšgājējus “Jordan”, “Midland” un “Spyker”, Vīdžeja Maljas izveidotā komanda F1 pavadījusi tieši dekādi. 2008. gadā “Force India” ienāca čempionātā kā pilnīgi autsaideri, negūstot nevienu punktu, tomēr pamazām soli pa solītim spējuši attīstīt mašīnu, izvairoties no pārbagātu un ne pārāk talantīgu braucēju piesaistes komandas pamatsastāvam. Viena no panākumu atslēgām ir stabilitāte un veiksmīga mārketinga stratēģija, kas ļāvusi ar mazāko budžetu un jaudīgāko dzinēju pēdējās divās sezonās ieņemt ceturto vietu konstruktoru kausā.

Kas jauns?

Tas pats koši rozā krāsojums, tie paši savstarpēji nesamierināmie braucēji Serhio Peress un Estebans Okons, tomēr runājot par pašu mašīnu, pagaidām izskatās, ka tiek spēlētas paslēpes – “Force India” savu mašīnu plašākai publikai atrādīja vien pirmās testu dienas rītā, bet uz Austrāliju sola veselu virkni aerodinamisko uzlabojumu, kurus testos nemaz neredzējām. Tieši pamatīgā līdzība ar pagājušā gada modeli ļauj nesasteigt inovatīvos risinājumus.

Lielu uzmanību un resursus prasīja ‘halo’ sistēmas izstrāde, kā rezultātā jādomā par mainīgās gaisa plūsmas pareizāku novadīšanu, atstājot mazāk laika citām pārmaiņām. Komanda gan sola pieturēties pie pagājušā gada shēmas un nesēdēt ar rokām klēpī, bet gan nodrošināt uzlabojumus uz gandrīz katru posmu.

Foto: Force India

Ko gaidīt?

Roberts Graudiņš: “Mazais cinītis pēdējos gadus ir vēlis pamatīgu vezumu, tomēr bez atbilstoša finansējuma noturēt “McLaren” un “Renault” aizmugurē nebūs viegli, tomēr pat sestā vieta “Force India” būtu lielisks rezultāts. Mašīnas nepilnības tiek kompensētas ar diviem ļoti talantīgiem braucējiem. Pērn pozīcijas konstruktoru kausā bija ļoti drošas, tādēļ savstarpējās sadursmes neatstāja nopietnas tālejošas sekas. Peresa un Okona centieniem vajadzētu motivēt vienam otru, turklāt “Mercedes” dzinējs joprojām kalpo par latiņu pārējiem, ar ko vajadzētu būt pietiekami, lai noturētu aiz sevis “Toro Rosso” un “Haas”.”

Aldis Putniņš: ““Force India” dueta mijiedarbība otrajā kopīgajā sezonā būs ļoti aizraujoša. Estebans Okons jau debijas gadā sagādāja nopietnas galvas sāpes Serhio Peresam, kurš uzskatāms par vienu no stabilākajiem braucējiem snieguma ziņā. Neskatoties uz visu, Peress saglabāja komandas līdera lomu de facto, esot kopvērtējumā priekšā gan sacīkstēs, gan kvalifikācijā. Tas nozīmē, ka, lai Okona akcijas turpinātu celties ne tikai “Mercedes” bosa Toto Volfa, bet arī citu komandu bosu acīs, francūzim šogad ir jāierāda vieta meksikānim, ko būs ļoti grūti izdarīt. Vēl viena sezona aiz Peresa var pārvilkt svītru Okona cerībām uz drīzu iekļūšanu kādā no lielajām vienībām, tieši tā pat, kā lielo komandu bosi visdrīzāk jau ir norakstījuši arī Peresu. Turklāt vēl paliek jautājums, kā “Force India” tiks galā ar abiem pilotiem, kuru personīgā savstarpējā cīņa viņiem noteikti būs svarīgāka un izšķirošāka nākotnei, nekā komandas intereses konkrētajā sezonā.”

Valentīno Rosi turpinās startēt vismaz līdz 41 gada vecumam – paraksta 2 gadu līgumu ar ‘Yamaha’

Pasaules slavenākais motošosejas braucējs Valentīno Rosi ir vēl uz diviem gadiem pagarinājis līgumu ar “Yamaha” komandu un turpinās startēt augstākajā līmenī vismaz līdz 41 gada vecumam.

Pirms MotoGP sezonas atklāšanas posma Katarā Valentīno Rosi apstiprināja informāciju, kas iepriekš bija zināma neoficiālā līmenī – itālietis paliks “Yamaha” komandā vēl uz divām sezonām, kas nozīmē, ka arī 2019. un 2020.gadā viņa komandas biedrs būs Maveriks Vinjaless.

Rosi pateicās “Yamaha” komandai un tās vadībai Linam Jarvim, saviem mehāniķiem un Japāņu kompānijas atbildīgajiem cilvēkiem par uzticību viņam, tostarp atzīstot, ka viņam pašam tuvākajos divos gados būs īpaši jātrenējas, lai 40 gadu vecumā saglabātu labu konkurētspēju.

Pēdējo reizi MotoGP līmenī kādam pilotam virs 40 gadiem bija 2014.gadā, kad Pasaules čempionāta motošosejā pēdējo sezonu startēja amerikānis Kolins Edvardss.

Foto: Aldis Putniņš

Valentīno Rosi pieder 500cc/MotoGP rekords ar 89 uzvarām un viņam atliek tikai pārspēt Džiakomo Agostīnī uzvaru rekordu visās klasēs kopā – 115. Rosi izcīnīja titulus 125cc un 250 cc klasēs ar “Aprilia”, bet 500cc klasē sāka startēt “Honda” sastāvā (2000-2003), tad turpināja veiksmīgu karjeru “Yamaha” (2004-2010), pirms veica ne visai veksmīgu pāriešanu uz “Ducati” (2011-2012) un tagad kopš 2013.gada ir atgriezies “Yamaha” komandā. Lai gan Ventīno Rosi alga “Yamaha” komandā nav pati lielākā no MotoGP braucējiem, procenti, ko viņš saņem no “Yamaha” komandas sponsoru maksājumiem, padara viņu par ienākumiem bagātāko MotoGP sportistu.

Tagad Valentīno Rosi ir kļuvis par astoto MotoGP braucēju, kas jau noslēdzis līgumu arī uz nākamo sezonu. Pārējie ir Maveriks Vinjaless (“Yamaha”), Markss Markess (“Honda”), Kels Kračlovs (“LCR Honda”), Franko Morbidelli (“Marc VDS Honda”), Havjērs Simeons (“Avintia Ducati”) un Frančesko Bagnaija (“Pramac Ducati”).

Iepazīsti F1 braucējus – Serhio Peress

0

Ceļš uz F1

Serhio Peress kartingam pievērsās 6 gadu vecumā, jau pirmajos gados regulāri pārspējot pāris gadus vecākus un pieredzējušākus puišus. Pēc pirmās pieredzes ar formulām Amerikā, 2005. gadā tobrīd 15 gadus vecais Serhio pārcēlās uz Eiropu, startējot Vācijas Formula BMW čempionātā, bet četrus mēnešus nakšņojot menedžerim piederošajā restorānā.

Vācijā gan viegli Peresam negāja un kā nākamo motorsporta zvaigzni viņš sevi pieteica tikai 2007. gadā, dominējot Lielbritānijas F3 čempionātā un nopelnot vietu GP2 čempionātā. “Telmex” atbalsts palīdzēja un pēc divām uzvarām GP2 Āzijas čempionātā ar “Campos”, bet tam sekojošai blāvai sezonai “Arden” rindās Peress atrada vietu “Barwa” rindās.

Tika pārliecinoši pārspēts komandas biedrs Gido van der Garde, izcīnītas piecas uzvaras, nopelnīts vicečempiona tituls un, pateicoties nonākšanai “Ferrari” jauno braucēju akadēmijā, atrasta vieta arī pie F1 stūres.

Foto: Red Bull Racing

Motorsporta elitē

Guvis labus panākumus GP2 čempionātā un uzsācis sadarbību ar Meksikas telekomunikāciju gigantu “Telmex”, Peress ar “Ferrari” atbalstu uz 2011. gada sezonu iekārtojās “Sauber” komandas rindās. Jau savā pirmajā startā Peress visus pārsteidza ar savām fantastiskajām riepu taupīšanas spējām, kas ļāva sacīkstes noslēgt 7. vietā. No tās gan nācās šķirties mašīnas neatbilstības tehniskajiem noteikumiem dēļ. Sezonas otrā puse nelika vilties un “Sauber” pagarināja līgumu ar meksikāni.

Par izlaušanās sezonu gan kļuva 2012. gads. Mainīgos laikapstākļos Malaizijā Peress pārsteidza visus ar lielisko sniegumu. Sacīkšu pēdējos apļos viņš sāka tuvoties Alonso un savai pirmajai uzvarai, tomēr kļūda un saslīdēšana lika samierināties ar otro vietu. Spējas sataupīt riepas un nekļūdīties ne reizes ļāva Peresam kāpt uz goda pjedestāla arī Kanādā un Itālijā no attiecīgi 15. un 12. starta pozīcijas.

Peresa talantu lieliski saredzēja “McLaren” noslēdzot līgumu ar sportistu uz 2013. gada sezonu, tādā veidā pārtraucot arī viņa sadarbību ar “Ferrari”. Neraugoties uz vēsturiskajiem sasniegumiem, “‘McLaren” sezona izvērtās par absolūtu katastrofu – ne Batons, ne Peress nespēja tikt uz goda pjedestāla, bet Peresa agresīvais braukšanas stils radīja problēmas gan komandas iekšienē, gan attiecībās ar konkurentiem. Sadarbībai nebija lemts turpināties vēl vienu gadu.

Pievienošanās “Force India” izvērtās ļoti veiksmīgi, jo Serhio Peress sevi lieliski pierādīja uz Niko Hulkenberga fona un vairākkārt spēja aizvest Vīdžeja Maljas komandu līdz finišam ne tikai punktos, bet arī vietas trijniekā. 2016. un 2017. gadā pat izdevās kopvērtējumā izcīnīt septīto vietu.

Peress nonāca “Ferrari” redzeslokā, tomēr par Raikonena aizvietotāju tā arī nekļuva. Nesaskaņas trasē un ārpus tās ar jauno komandas biedru Okonu situāciju neatviegloja. 2018. gadā “Force India” uzsāka maksātnespējas procesu. Serhio Peress aktīvi centās saglabāt komandu pie dzīvības. Kad to pārņēma Lorenss Strols, meksikāņa lojalitāte tika atalgota. Tieši viņam, nevis Okonam, tika uzticēta iespēja palikt komandā.

2019. gada sezonas sākums bija smags. Finansiālās problēmas atstāja paliekošu iespaidu un sezonas pirmajā pusē Peress ļoti reti tika punktos. Sezonas otrajā pusē situācija sāka uzlaboties. Tomēr uz nākamo gadu “Racing Point” spēra radikāli atšķirīgu soli. Tā vietā, lai pašu spēkiem radītu pēc iespējas ātrāku formulu, viņi rūpīgi un skrupulozi nošpikoja “Mercedes” risinājumus.

Tas deva rezultātus. Covid-19 dēļ Serhio nācās izlaist divus posmus, tomēr skandalozā mašīna bija pietiekami ātra, lai “Racing Point” regulāri atrastos turpat aiz “Mercedes” un “Red Bull”. Kamēr konkurenti cīnījās ar saķeres problēmām, Peress un Strols meistarīgi izrādījās līmeni pāraki kvalifikācijā, bet sacīkstēs Peress finišēja otrajā vietā. Tas bija viņa pirmais pjedestāls vairāk nekā divu gadu laikā. Līdz nākamajam nevajadzēja tik ilgi gaidīt.

Divus posmus vēlāk Bahreinā Peress iekļuva pirmā apļa sadursmē ar Šarlu Leklēru un Maksu Verstapenu. Atsācis cīņu no pēdējās vietas, Peress demonstrēja satriecošu sniegumu. Viņš aizsteidzās garām visiem saviem konkurentiem un izmantoja “Mercedes” nedienas boksos, lai pēc 190 Grand Prix garas karjeras beidzot izcīnītu savu pirmo uzvaru. Ceturtā vieta kopvērtējumā ar otrā ešalona formulu un fantastiskā uzvara atstāja fanus ar mainīgam emocijām – vienam no spožākajiem braucējiem nebija līguma uz nākamo sezonu. Nevienam Peress nebija vajadzīgs…

Savu izdevību Serhio tomēr sagaidīja. “Red Bull” nolēma vairs neeksperimentēt ar savas sistēmas jaunekļiem. Lai cīnītos ar visvareno Hamiltonu, viņiem vajadzeja nopietnu palīgu Verstapenam. Ja neskaita Azerbaidžanas GP, kur ar šķipsniņu veiksmes tika izcīnīta uzvara, Peresa sezonas sākums nebija diez ko spožs. Turpinājumā viņš gan prata pielāgoties ‘sarkanajam bullim’ un sezonas otrajā pusē spēlēja arvien lielāku lomu titula cīņā. Peresam izdevās pietiekami aizkavēt Hamiltonu sezonas noslēgumā Abū Dabī, kas vēlāk ļāva Verstapenam piekopt atšķirīgu stratēģiju un kļūt par čempionu. Serhio Peress sezonu noslēdza ceturtajā vietā aiz Valteri Botasa, līdz ar to pie konstruktoru kausa “Red Bull” netika.

Sekmīgs sezonas sākums, kas vainagojās ar katra braucēja sapni – uzvaru Monako Grand Prix izcīņā mainīgos laikapstākļos, ļāva Peresam pagarināt līgumu uz vēl vienu gadu. Tomēr sezonas gaitā arvien vairāk izpaudās komandas biedra Verstapena pārākums. Abu savstarpējās attiecības sašūpojās Brazīlijā, kad Verstapens ignorēja komandas norādījumus atdot pozīciju Peresam. Makss savu rīcību vēlāk īpaši neizskaidroja, vien piebilstot, ka viņam ir savi iemesli, kas tiks izrunāti komandas iekšienē, radot virkni sazvērestības teoriju.

Sākoties 2023. gada sezonai, šķita, ka abu komandas biedru attiecības ir sakārtotas. Peress, kurš jau bija iemantojis ielu trašu meistara reputāciju, pateicoties uzvarām Baku, Monako un Singapūrā, savu kolekciju papildināja ar triumfu arī Saūda Arābijā un vēlreiz Azerbaidžānā, izmantojot Maksa Verstapena un viņa mašīnas vājuma mirkļus.

Lai gan Peress bija nobriedis cīņai par titulu, sezonas vidū pārāk bieži tika pieļautas kļūdas kvalifikācijā, kas jau saknē pielika punktu ambiciozajam mērķim. Arī tad, kad viss ritēja puslīdz gludi, Verstapens parasti bija kādu pussekundi aplī ātrāks. RB19 modeļa dominance gan bija pietiekama, lai Peress pirmoreiz karjerā kļūtu par vicečempionu. Neraugoties uz kritiku no vadības puses, līgums atkal tika pagarināts uz vienu gadu.

Iepazīsti F1 braucējus – Estebans Okons

0

Ceļš uz F1

Savu kartinga karjeru Estebans Okons sāka salīdzinoši vēlu – vien 10 gadu vecumā. Tomēr tajā tika ieguldīts it viss. Pat ieķīlāta un pārdota ģimenes māja, kā rezultātā nācās pārvākties dzīvot uz treileri. Tas viss sāka atmaksāties, kad Ērika Buljē “Gravity Sport Management” paņēma Estebanu savā paspārnē.

Ātri vien spējis iekarot kartinga virsotnes, 2012. gadā Okons piedzīvoja debiju pie formulu stūres, bet galveno izrāvienu veica 2014. gadā, “Prema Powerteam” sastāvā F3 Eiropas čempionātā pārspējot šī brīža “Red Bull” zvaigzni Maksu Verstapenu un izcīnot čempiona titulu.

Tas ļāva nopelnīt iespēju Abū Dabī Grand Prix izcīņas piektdienas treniņos sēsties pie “Lotus” F1 mašīnas stūres. Sekoja pāreja uz GP3 čempionātu, kur Estebans Okons nodemonstrēja apskaužamu stabilitāti, tiekot uz goda pjedestāla katrā nedēļas nogalē (9 sacīkstes pēc kārtas Okons ierindojās 2. vietā!), kas ļāva ar tikai vienu uzvaru izcīnīt čempiona titulu.

Arvien regulārākas dalības treniņos “Renault” komandā, kurai “Mercedes” bija izīrējusi Okonu, apliecināja, ka ātruma ziņā viņš spēj sacensties ar Palmeru un Magnusenu, tomēr DTM čempionātā  aina nebija sevišķi iepriecinoša – aizvietojot iepriekšējā gada čempionu Verleinu “Mercedes” sastāvā, Okons spējis gūt vien 2 punktus, tomēr salonautomobiļu sacīkstes tehniskā ziņā ir ļoti atšķirīgas, tādēļ to nevajadzētu uztvert kā objektīvāko mērauklu.

Foto: Esteban Ocon Social Media

Motorsporta elitē

Pats Okons reiz izteicās, ka bez Toto Volfa palīdzības viņš šobrīd ceptu burgerus. Pēc tik spožas karjeras junioru sērijās, to būtu grūti iedomāties, tomēr laikos, kad autosportā tik daudz diktē nauda, garantiju nav. Tieši nauda, vai precīzāk būtu teikt tās trūkums “Manor” braucējam Rio Harjanto, pavēra “Mercedes” komandai iespēju ar pamatsastāva vietu apbalvot tās spožāko junioru programmas zvaigzni.

Okons jau no pirmajiem posmiem demonstrēja lielisku ātrumu, neatpaliekot no cita izslavētā juniora Paskāla Verleina lietainajā Brazīlijas GP vien pāris apļus pirms finiša zaudējot vietu labāko desmitniekā. Ar to bija pietiekami, lai noslēgtu līgumu ar “Force India”, turklāt pat pēc kontrakta parakstīšanas Okons tika uzskatīts par vienu no reālākajiem kandidātiem uz Rosberga vietu “Mercedes” rindās.

Savā pirmajā pilnajā sezonā Estebans Okons demonstrēja satriecošu ātrumu, paliekot bez punktiem vienīgi Monako un Brazīlijā. Sezonas kopvērtējumā ar 87 punktiem nopelnīta 8. vieta, pavisam mazliet piekāpjoties komandas biedram Serhio Peresu. Abu braucēju savstarpējās attiecības gan bija tālu no vēlamajām. Sadursmes Azerbaidžānā un Beļģijā nenāca par labu viņa reputācijai.

“Force India” finansiālās problēmas apgrūtināja tās konkurētspēju. Lai gan sezonas vidū Okons bija cienīgs konkurents Peresam, vienības maciņš bija tukšs. Kanādiešu miljardieris Lorenss Strols pārņēma “Force India” komandu un deva tai jaunu nosaukumu – “Racing Point”. Jau pirmajā posmā pēc izmaiņām, Beļģijā, Okons pārsteidza visus, kvalificējoties trešajā vietā. Tai pašā nedēļas nogalē viņš paguva izpļāpāties, ka komandā paliks tas braucējs, kuram ‘ir nauda’, netieši norādot uz Peresu. Runas izrādījās patiesas un viens no talantīgākajiem jaunās paaudzes braucējiem palika bez pamatsastāva vietas čempionātā. Savā priekšpēdējā startā Okons atgādināja par sevi ne tai labākajā gaismā, saduroties ar Brazīlijas GP līderi Maksu Verstapenu, kurš atradās viņam apli priekšā. Pēc sacensībām Verstapens pat sāka grūstīties ar Okonu, tomēr situācija nenoveda līdz kautiņam.

Okons pavadīja gadu bez sacīkšu prakses, pildot “Mercedes” rezerves braucēja pienākumus. Čempionāta vadošā komanda izvēlējās turpināt sadarbību ar Valteri Botasu, kā rezultātā Okonam nācās lūkoties citu komandu virzienā. Izdevību viņam sniedza “Renault”, tomēr tās sastāvā Estebans regulāri piekāpās komandas biedram Danielam Rikjardo. Sezonas priekšpēdējā posmā Bahreinā Okonam gan izdevās izmantot vadošo braucēju nedienas, lai izcīnītu otro vietu un pirmoreiz karjerā kāptu uz pjedestāla. Zīmīgi, ka tur viņam pievienojās abi “Racing Point” braucēji – Serhio Peress un Lorensa Strola dēls Lenss.

Komanda pārtapa no “Renault” par “Alpine”, bet Estebans Okons vietu tajā saglabāja. Par viņa komandas biedru kļuva divkārtējais pasaules čempions Fernando Alonso, kurš pēc divu gadu prombūtnes atgriezās F1. Sezonas pirmajos posmos Okons spēja noturēties priekšā veterānam, tomēr turpinājums vairs nebija tik sekmīgs. Līdz pēdējam posmam pirms vasaras pārtraukuma iniciatīva jau bija Alonso pusē.

Nekas neliecināja, ka Ungārija būs atšķirīga. Okons kvalificējās astotajā vietā, tomēr startā uz slapjā asfalta Valteri Botass un Lenss Strols izraisīja divas nesaistītas sadursmes. Teju visi galvenie favorīti tika izsisti, ļaujot Okonam pakāpties uz otro pozīciju aiz Luisa Hamiltona. Septiņkārtējais čempions restartā kļūdījās ar riepu izvēli. Piepeši cīņu par uzvaru uzsāka Okons un Sebastians Fetels. Estebanam izdevās noturēt vācieti sev aizmugurē, kamēr Alonso prasmīgi aizkavēja Hamiltonu. Okons pārsteidzoši izcīnīja karjeras pirmo uzvaru. Lai gan sekoja 5. vieta Katarā un 4. vieta Saūda Arābijā, ar to nebija pietiekami, lai kopvērtejumā iekļūtu labāko desmitniekā.

Alonso biežāk saskārās ar tehniskām likstām, taču nevar noliegt, ka 2022. gads bija viena no spožākajām sezonām Okona karjerā. Viņs guva vairāk punktus par pieredzējušo komandas biedru un kopvērtējumā sasniedza astoto vietu. Stabilitāti gan nepapildināja spožums, turklāt komunikācijā ar medijiem Estebans nekautrējās paziņot, ka uzlabojumus testējis krietni vairāk par Alonso, tādēļ jūt, ka sniedzis lielu artavu komandas progresā.

Tomēr pēc komandas biedra maiņas Okons samērā bieži palika bērnības dienu drauga Pjēra Gazlī ēnā. Par Okona sezonas labāko posmu kļuva sacīkstes šaurajās Monako ieliņās. Lielisks aplis kvalifikācijā un nekļūdīgi veikta sacīkšu distance ļāva sasniegt trešo vietu, tomēr tas palika viņa vienīgais pjedestāls 2023. gadā.

Pasaules rallijkrosa čempionāta organizatori izveido jaunu čempionātu Amerikā

0

FIA Pasaules rallijkrosa čempionāta organizatori “IMG” izveidojuši jaunu čempionātu ARX (Amerikas rallijkrosa čempionāts), kas dienasgaismu ieraudzīs jau šosezon.

Jaunajam čempionātam nebūs nekādas saistības ar aizokeāna zemē populāro GRC (Global RallyCross Championship). Šosezon ARX tiks aizvadīta pirmā sezona, kas sastāvēs no četriem posmiem.

Pirmais posms Silverstounā, Lielbritānijā, tiks aizvadīts 25. maijā, bet pēc tam komandas dosies uz Ziemeļameriku – no 4. līdz 5. augustam Truā-Rivjērā risināsies otrais posms, kam sekos Ostina 29. un 30. septembrī. Par sezonas noslēgumu vēl skaidrības nav. Zināms vien tas, ka sezona noslēgsies ASV.

Savu dalību čempionātā jau apstiprinājušas “Volkswagen” un “Subaru” rūpnīcas. Tiek prognozēts, ka “Volkswagen” spēkratus ar “Andretti Autosport” gādību vadīs GRC čempioni Skots Spīds un Taners Fausts, kamēr “Subaru” mašīnas tiks “Vermont Sports” komandai un tās braucējiem Patrikam Sandelam un Krisam Atkinsonam.