Ceļš uz F1

Hosē Luiss Alonso strādāja par mehāniķi, kā arī brīvajā laikā aizrāvās ar kartinga braukšanu un cerēja šo hobiju nodot arī bērniem, uzbūvējot kartingu 8 gadus vecajai meitiņai Lorēnai. Viņai gan motorsports neinteresēja, tādēļ pie stūres piesēdās viņas brālis – trīs gadus vecais Fernando Alonso, liekot pamatus karjerai, kas padarījusi viņu par vienu no visu laiku izcilākajiem autosportistiem.

3 gadu vecumā uzsākta karjera ir ļoti agra pat priekš autosportistiem, tādēļ Fernando piemeklēja tādas problēmas kā grūtības aizsniegt pedāļus un stūri. Tas gan netraucēja uzrādīt spožus rezultātus, nodrošinot nepieciešamos līdzekļus karjeras izaugsmei. Alonso ģimene gan nebija turīga, tādēļ slapjā laika riepām naudas nepietika un spāņu talantam bija jāiemācas vadīt kartingu slapjā trasē ar slikiem.

Pierādījis sevi starptautiskā līmenī, Alonso pirmo iespēju braukt pie formulas stūres guva 17 gadu vecumā, pateicoties tautieša Adriana Kamposa palīdzībai. Pēc trīs dienu testiem Alonso apļa laiki jau bija vienā līmenī ar Marku Ženē, kurš nākamajā sezonā jau startēja F1 “Minardi” rindās.

Kamposam lieki nebija jādomā – 1999. gadā viņš vienojās ar Alonso par startēšanu Euro Open by Nissan (Formula Renault 3.5 Series priekštecis). Neraugoties uz grūtu sezonas sākumu un biežu izstāšanos, Alonso izcīnīja titulu jau debijas sezonā, nopelnot iespēju aizvadīt testus “Minardi” F1 komandas rindās.

Flavio Briatores menedžments ļāva Fernando Alonso iekārtot “Benetton” komandas testpilota amatā, kā arī nodrošināt vietu Formula 3000 (vēlāk GP2, tagad F2) “Astromega” rindās. Lai gan punkti netika pirmajos septiņos no desmit posmiem, sezona tika noslēgta ar otro vietu Hungaroringā un hat-trick (pole position, uzvara un ātrākais aplis) leģendārajā Spa trasē. Čempionāta jaunākais braucējs bija izteicis nopietnu pieteikumu uz starptautiskās motorsporta skatuves.

Motorsporta elitē

2001. gada Austrālijas Grand Prix saturēja veselu plejādi jauno talantu – karjeras pirmo F1 posmu aizvadīja Amerikā slavu guvušais Huans Pablo Montoija, par F1 čempionu kļuvušais Kimi Raikonens, kā arī 19 gadus vecais Fernando Alonso. Ar diviem iepriekš minētajiem braucējiem Alonso sacensties nebija reāli, jo mazā “Minardi” komanda allaž bija atrodama peletona lejasgalā. Lai gan Alonso regulāri pārspēja komandas biedru Tarso Markešu, tomēr mašīna bija pārāk lēna un neuzticama, lai cerētu uz punktiem.

Alonso menedžeris Flavio Briatore, sapratis, cik lieliski Alonso iejutās “Minardi” komandā, apsvēra jau nākamajā gadā viņam dot izdevību pie “Benetton” stūres, kuru sastāvā veica testus iepriekšējās divas sezonas. Komanda gan nolēma uz gadu paturēt Džensonu Batonu, liekot Alonso samierināties ar gadu testpilota amatā.

Šī gada laikā Briatores un “Benetton” paspārnē nonāca cits jaunais talants – Marks Vēbers, kurš tāpat kā Alonso, spēja no “Minardi” izspiest šķietami neiespējamo. “Renault” pārņēma “Benetton”, bet Briatore bija iecerējis 2005. gadā strauji progresējošajā komandā iekārtot abus jaunekļus šai komandā.

Divu gadu laikā Marks Vēbers sevi pierādīja kā stabilu vērtību “Jaguar” rindās, tomēr paļāvās titulētās “Williams” vilinājumam, kas tobrīd strauji zaudēja savas pozīcijas, kamēr Alonso, ticis pie vietas pamatsastāvā, pārsteidza visus ar rekordu pēc rekorda, kļūstot arī par tobrīd jaunāko Grand Prix uzvarētāju, to paveicot 2003. gadā Ungārijā.

Tieši ar Marka Vēbera līdzdalību saistās viens no skarbākajiem negadījumiem Alonso karjerā. Lietainajā Brazīlijas GP Vēbers piedzīvoja smagu avāriju. Fernando Alonso neapzinājās situāciju trasē un lielā ātrumā uztriecās Vēbera radītajām atlūzām, liekot sacīkstes apturēt. Lai gan spānis tika klasificēts trešajā pozīcijā, uz goda pjedestāla viņš nekāpa, jo tika aizvests uz slimnīcu veikt medicīniskās pārbaudes.

2004. gadā uzvaras neizdevās izcīnīt, tomēr sezona tika noslēgta ceturtajā vietā. “Ferrari” dominance beidzās gadu vēlāk. Tika veiktas vairākas izmaiņas noteikumos aerodinamikas jomā, kā arī braucējiem bija jāpielāgojas jaunajai situācijai – riepām bija jāiztur no starta līdz finišam, bet dzinēja maiņa tika atļauta tikai ik pēc 2 posmiem. “Renault” jaunajiem noteikumiem pielāgojās vislabāk, un visai drīz kļuva skaidrs, ka titulu savā starpā sadalīs Alonso un “McLaren” līderis Kimi Raikonens, kura cerībām punktu pielika konstantās problēmas ar mašīnas izturību.

Fernando Alonso kļuva par tobrīd jaunāko F1 čempionu un bija apņēmības pilns atkārtot savu sasniegumu arī pēc gada, lai gan jau starpsezonā kļuva skaidrs, ka 2006. gada izskaņā Alonso pametīs “Renault”, lai pievienotos “McLaren” komandai. Raikonena lomu ieņēma Mihaels Šūmahers, kurš aizvadīja savu pēdējo sezonu, kamēr Alonso sezonas pirmo pusi aizvadīja nevainojami, izcīnot vienu uzvaru pēc otras, un jau pēc jūnijā notikušās Kanādas GP izcīņas tika iekrāts 25 punktu pārsvars (par uzvaru tolaik piešķīra 10 punktus), kas lika pārliecinoši raudzīties otrā titula virzienā. FIA nolēma, ka “Renault” izmantotā “Mass Damper” neatbilst noteikumiem, tādēļ tā tika aizliegta. tas ļāva “Ferrari” strauji pievienoties un divus posmus pirms sezonas un Šūmahera karjeras beigām abi bija guvuši vienādu punktu skaitu. Japānā viss liecināja, ka uzvaru izcīnīs Šūmahers, tomēr neilgi pirms finiša viņu pievīla dzinējs, kas ļāva Alonso uzvarēt un vēlāk izcīnīt otro titulu.

Alonso karjera vairākkārt vijusies ar dažādiem skandāliem, tomēr 2007. gads uzskatāms par vissarežģītāko. “McLaren” beidzot bija radījuši mašīnu, kas var cīnīties par uzvarām, turklāt Alonso uzdevumu nosacīti vieglāku padarīja fakts, ka par komandas biedru kļuva debitants. Šis gan nebija nekāds parasts debitants – Luiss Hamiltons jau ar pirmajiem posmiem apliecināja sevi kā augstākā līmeņa braucēju un drīz vien cīņa par titulu darīja savu un abu attiecības strauji pasliktinājās, pīķi sasniedzot Ungārijā, kur kvalifikācijas pēdējās minūtēs Alonso apzināti boksos aizkavēja Hamiltonu, liedzot viņam veikt lidojošo apli, par ko saņēma 5 starta vietu sodu, bet komandai šai nedēļas nogalē netika piešķirti punkti konstruktoru kausā.

Lai gan teorētiski tas varēja laupīt konstruktoru kausu, jo sezonas izskaņā “Ferrari” bija guvuši par punktu vairāk, tas neko neizšķīra, jo par spiegošanas skandālu “McLaren” komanda tika izslēgta no konstruktoru kausa, kā arī saņēma bargu naudas sodu. Pamazām abus karstgalvjus sāka ķert Kimi Raikonens. Lai triumfētu trešo sezonu pēc kārtas Alonso pietrūka 1 punkts. Attiecības ar “McLaren” gan bija sagrautas un Alonso atgriezās “Renault” rindās.

“Renault” jau atkal atgiezās vidusslānī un Alonso pirmo finišu vadošo trijniekā sasniedza vien Singapūrā, izcīnot negaidītu uzvaru pēc tam, kad viņam atbilstošā brīdī drošības mašīnas fāzi izraisīja komandas biedra Nelsona Pikē Jr. avārija. Lai gan vairākiem braucējiem sakritība likās aizdomīga, viss noklusa līdz gadu velāk pēc Pikē Jr. atlaišanas, sportists atzinās, ka avārija tika plānota apzināti. Alonso savu vainu notikušajā noliedza, un atšķirībā no komandas vadītāja Flavio Briatores un tehniskā direktora Pata Saimondsa nekādu sodu nesaņēma.

“Renault” reputācija bija sagrauta un Alonso piepildīja jau ilgstoši klīstošās runas par peivienošanos “Ferrari”, izcīnot uzvaru jau pirmajā startā. Komanda skaidri pozicionēja spāni kā komandas pirmo pilotu, liekot Felipem masam upurēt uzvaru Vācijā. Lieliska sezonas otrā puse ar uzvarām Itālijā, Singapūrā un Korejā ļāva uz pēdējo posmu doties ar lieliskām cerībām  uz titulu. Ātrs pitstops šaurajā Abū Dabī nebija pareizākā stratēģija un Alonso iesprūda aiz Petrova “Renault” formulas, ļaujot titula kausu pacelt Sebastianam Fetelam.

Arī nākamā sezona pagāja Fetela zīmē, bet 2012. gadā Alonso atguvās un aizvadīja stabilu sezonu, vasaras pārtraukumā dodoties ar 40 punktu pārsvaru. Jau atkal nevainojamu sezonas pēdējo nogriezni aizvadīja Sebastians Fetels, tādēļ uz sezonas pēdējo posmu Brazīlijā Alonso devās iedzinējos. Lai gan Sebs sagriezās jau pirmajā aplī, viņam izdevās atspēlēties un par trim punktiem pārspēt Alonso. “Ferrari” gan iesniedza protestu, ka Fetela apdzīšanas manevrs pret Žanu Ēriku Verņē tika veikts dzelteno karogu fāzes laikā, tomēr prasība netika apmierināta un Alonso jau atkal palika bez titula.

Nākamo divu sezonu laikā “Ferrari” daudzo pārmaiņu rezultātā aizvien retāk cīnījās par augstvērtīgiem rezultātiem, pat neraugoties uz Alonso pārliecinošo sniegumu pret komandas biedriem Felipi Masu un Kimi Raikonenu. Tas daļēji kļuva par atspēriena punktu citu projektu realizēšanai – Alonso izveidoja savu kartinga trasi, kā arī atjaunoja riteņbraukšanas komandu. Nespējis izcīnīt titulu ar “Ferrari”, Alonso nolēma ļauties leģendārās “McLaren Honda” sadarbības atjaunošanas projektam.

No Sennas un Prosta laikiem pāri nebija palicis nekas. “McLaren” jau 2014. gadā piedzīvoja izgāšanos, ar vienādiem dzinējiem piekāpjoties pat “Williams” vienībai, bet “Honda” ražojumi jau testos izrādījās mazāk jaudīgi par konkurentu ražojumiem, turklāt nemitīgi nācās cīnīties ar izturības problēmām, gandrīz pilnībā upurējot testus. Jaunpienācēji gan solīja jau 2014. gada izskaņā cīnīties par uzvarām, tomēr tās, maigi izsakoties, bija optimistiskas prognozes. Sezonas sākumā pat “McLaren” uz īsu brīdi palika bez Alonso, kurš pēc testos piedzīvotās avārijas pat piedzīvoja amnēziju.

Arī 2016. gada sezona nesākās kā cerēts – testi joprojām izvērtās par murgu, bet smaga sadursme Austrālijā ar “Haas” braucēju Estebanu Gutjeresu jau atkal lika uz posmu palikt malā. Sezona tika noslēgta 10. vietā. Nepacietība un niknums tikai pieauga, par ko Alonso arvien biežāk dalījās ar medijiem.

Situācija neuzlabojās arī 2017. gadā, tomēr Alonso laimi atrada citās sērijās, piedaloties leģendārajās Indianapolisas 500 jūdžu sacīkstēs, kā arī gūstot pirmo pieredzi pie izturības sacīkšu spēkrata stūres, kur jau 2018. gadā sēdīsies regulāri. Tika izteikts ultimāts – ja “Honda” paliek, Alonso “McLaren” komandā nepaliks.

Tas lika uzsākt jaunu nodaļu “McLaren” dzīvē. Pirmie posmi raisīja cerības, tomēr drīz vien viss atgriezās vecajās sliedēs. Arī izslavēta Stofela Vandurna pienesums bija niecīgs. Fernando Alonso paziņoja par aiziešanu no F1 un pēdējos sešos posmos palika bez punktiem.

Fernando visu savu uzmanību sāka veltīt izturības sacīkstēm, divreiz triumfējot Lemānā, kā arī kļūstot par pasaules čempionu sezonas kopvērtējumā kopā ar vienīgo rūpnīcas atbalstīto komandu “Toyota”. Sekoja arī apkaunojoši neveiksmīgs mēģinājums kvalificēties Indy 500 sacīkstēm un uzvara Deitonas sacīkstēs, kā arī dalība 2020. gada Dakaras rallijreidā.

Apostījis gaisu teju visos prestižākajos autosporta pasākumos un čempionātos, Fernando Alonso atgriezās Formula 1, kur iepriekš bija braucis 17 sezonas. Pie tam Fernando nonāca “Alpine” komandā. Enstounā bāzētajā vienībā šis kļuva par viņa trešo uznācienu. Nevajadzēja daudz laika, lai spānis pierādītu, ka viņa pulveris vēl ir sauss. Sezonas otrajā pusē bija jūtams, ka svaru kausi komandas iekšienē sāk nosvērties par labu Alonso, kamēr Okonam atkal jāsamierinās ar otrā pilota lomu. Kulminācija sekoja Katarā, kur uz goda pjedestāla trešā pakāpiena biaj redzams tobrīd jau 40 gadus vecais Fernando Alonso. Pie tam, viņš vēl nedomā apstāties.

Nākamajā sezonā situācija “Alpine” komandā ievērojami nemainījās. Gada izskaņā Fernando pat pamanījās sakrāt 81 punktu – precīzi tikpat cik 2021. gadā. Tomēr ziņu virsrakstos viņš nonāca jūlija beigās. Pēc Sebastiana Fetela paziņojuma par karjeras noslēgšanu, Alonso pārsteidzoši paziņoja, ka pievienosies “Aston Martin” komandai.

Šis solis izrādījās pareizs, jo “Alpine” konstruktoru ieskaitē atkrita no ceturtās uz sesto vietu, kamēr “Aston Martin” komanda tobrīd 41 gadu vecajam braucējam nodrošināja mašīnu, ar ko gandrīz katrā posmā bija iespēja kāpt uz pjedestāla. Uzvaras izpalika, turklāt sezonas otrajā pusē vairāki konkurenti atstāja Alonso desmitnieka lejasgalā, taču atsevisķi spoži uzplaiksnījumi ļāva noslēgt sezonu 4. vietā kopvērtējumā, pārliecinoši pieveicot komandas biedru Strolu.