Lai arī cik starptautiska organizācija F1 varētu likties, tās sirds meklējama Lielbritānijā. Tieši tur bāzējas lielākā daļa komandu, apgrozās lielākie TV līgumi un tieši Anglijā esošajā Silverstounas trasē notika pats pirmais Grand Prix F1 vēsturē, bet šai nedēļas nogalē tur risināsies kārtējais čempionāta posms. Tomēr šī ir īpaša vieta arī ar Apvienoto Karalisti nesaistītiem braucējiem. Viens no tādiem ir soms Mika Hakinens. Piedāvājam divkārtējā pasaules čempiona redzējumu par to, kas šo trasi padara tik izcilu.

“Katrai britu komandai Lielbritānijas GP ir īpašs. Tas, protams, nav pārsteidzoši. Galu galā, simtiem britu strādā katrā no šīm komandām – inženieri, mehāniķi, sabiedrisko attiecību speciālisti, mārketinga cilvēki, pavāri, apkopēji. Pat tad, ja viņi fanātiski skatījās visus posmus TV, iespēja aizbraukt klātienē parasti bija tikai uz Silverstounu. Tā ir īpaši tuva viņu sirdīm.

Tieši šī iemesla dēļ biju pārlaimīgs, kad 2001. gadā, savā atvadu sezonā, beidzot uzvarēju Lielbritānijas GP ar Vokingā bāzēto “McLaren-Mercedes”. Kad pēc finiša sajūsmā pacēlu gaisā roku, manas pirmās domas bija par cilvēkiem garāžā un motormājā – vietējiem, kas bija entuziastiskāki un zinošāki kā jebkurš cits. “Šo panākumu veltu jums,” atceros, nodomādams pie sevis, veicot goda apli un mājot tribīnēs esošajiem līdzjutējiem.

Tomēr fakts, ka tā bija izcīnīta manā atvadu sezonā, padarīja triumfa garšu vēl saldāku, it īpaši pēc vājā sezonas sākuma. Pirms tam divus gadus biju kļuvis par čempionu, bet 2000. gadā paliku otrais. Šo trīs sezonu laikā uzvarēju 17 Grand Prix izcīņās, tomēr togad pirmo 10 posmu laikā tikai reizi (Kanādā) biju kāpis uz goda pjedestāla. Piecos posmos biju palicis uz nullītes, pārējos gūti daži punkti – diezgan depresīvi.

Ziemā, gatavojoties jaunajai sezonai, kas jau tad zināju, ka būs mana pēdējā iekš F1, es apsolīju sev uzvarēt divos Grand Prix, kuros man tas nekad nebija izdevies: Lielbritānijā un ASV. Tādēļ sacīkšu dienas rītā, braucot cauri slavenajiem Silverstounas vārtiem, biju pilnībā motivēts izcīnīt uzvaru, neraugoties uz to, ka kvalifikācijā piekāpos savam ilggadējam cīņu biedram Mihaelam Šūmaheram. Un es uzvarēju, turklāt ar pusminūtes pārsvaru pār Šūmaheru.

Kā jau teicu, biju sajūsmā par komandas pārstāvjiem, tomēr reizē biju arī priecīgs par paša paveikto. Silverstouna man bija kā otrās mājas. Te es laikam braucu vairāk kā jebkur citur – vispirms Britu F3, pēc tam F1, turklāt ne tikai sacīkstēs, bet arī daudzajos testos, kas gandrīz vienmēr notika tieši Silverstounā. Pazinu un mīlēju katru vecajā lidlaukā būvētās trases stūrīti.

Katrs, kas te ir braucis, dievina “Maggots-Becketts” līkumu sekciju un es nebiju izņēmums. Ja “Maggots” līkumā pieļauj kaut nelielu kļūdiņu, tiksi sodīts visā atlikušās līkumu sērijas garumā, kā arī būsi lēns izejā uz sekojošo “Hangar” taisni. Tādēļ tas ir izcils sektors divu iemeslu dēļ: pirmkārt, te izšķiras, vai spēsi veikt ātru apli, otrkārt, tas ir izaicinošs un tai pat laikā ļoti ātrs.

Kā testu trase Silverstouna ir vienkārši izcila. Braucot vienu ātru apli aiz otra, mašīna ir īstena izaicinājuma priekšā. Dažās trasēs braucēja prasmes spēj kompensēt mašīnas šasijas nepilnības, veicot pārdrošus manevrus līkumos un ne vienmēr ar apļa laikiem objektīvi atspoguļojot patieso ainu. Silverstounas ātrajos līkumos tas nav iespējams. Mašīnai jāklausa perfekti, lai nezaudētu laiku kaut vai tai pašā “Maggots-Becketts” posmā.

Turklāt tā ir vieta, kur dažkārt braucējs spēj sajust tādas nianses, ko telemetrijas dati nemaz neuzrāda. Vienu dienu, kad aizvadīju te testus (neatceros kurā gadā tas bija), izkāpis no savas “McLaren-Mercedes” formulas, teicu saviem mehāniķiem, ka “Maggots-Becketts” līkumos kaut kas nebija kārtībā ar mašīnu. Tā bija ļoti nestabila un slīdēja ārā. Varbūt kaut kas nav kārtībā ar riepām? Vai ar kādu citu svarīgu mašīnas komponenti? Varbūt varat pārbaudīt?

Viņi pārbaudīja visu, ko varēja iedomāties, tomēr problēmu neatrada. Teicu, ka es to neizdomāju, tādēļ viņi atkārtoja pārbaudes – joprojām nekā.

Beigu beigās viņi atrada problēmu – G spēka ietekme bija tik spēcīga vispirms no vienas puses, tad no otras, ka degviela formulas bākā šļakstījās no viena sāna uz otru, padarot mašīnu nestabilu. Tika veiktas izmaiņas dizainā un problēma novērsta, tomēr ko tādu ir iespējams pamanīt tikai Silverstounā. Neviena cita trase tā neizceļ mašīnas mazās nepilnības.

Tas viss padara Silverstounu par vienu no manām mīļākajām trasēm. Turklāt savā pēdējā sezonā man izdevās uzvarēt gan Lielbritānijas, gan ASV posmus. Abas pēdējās uzvaras man nozīmēja ļoti daudz.

Izbaudiet šo posmu, neatkarīgi, vai to darāt no tribīnēm vai dīvāna. Silverstouna ir un paliek Lielbritānijas motorsporta mājas. Pat neraugoties uz laikapstākļiem, tā ir viena no manām mīļākajām vietām visā pasaulē. Un tāda tā vienmēr paliks!”