Autosportista karjeru jau beigušais Haime Algersuari kādā intervijā dalījies ar dziļiem pārdzīvojumiem, ko izjutis laikā, kad atradās “Red Bull” junioru akadēmijā. Viņš neslēpj, ka Helmuts Marko savulaik viņā pat iedvesis naidu, un ar savām sajūtām katalonietis netiek galā vēl pat šobaltdien.
No 2009. līdz 2011. gadam Algersuari divas ar pusi sezonas pavadīja F1 čempionātā, pārstāvot “Toro Rosso” vienību. Viņš bija viens no tiem braucējiem, kurš galu galā tika patriekts no “Red Bull” jauno talantu attīstības programmas. Pēc 2011. gada sezonas sadarbība netika turpināta arī ar viņa komandas biedru Sebastjēnu Buemi.
Ķermenis pateica “stop”
Pēc notikušā Algersuari nākamos divus gadus pabija “Pirelli” riepu testpilota amatā, bet 2014. gadā sāka startēt jaunizveidotajā “Formula E” čempionātā. 2015. gada sezonas Maskavas posma nedēļas nogalē Algersuari noģība, kā rezultātā izlēma pielikt punktu autosportista karjerai un pievērsties mūzikas industrijai.
“Es domāju, ka ķermenis ir dvēseles atspulgs,” intervijā spāņu medijam “El Confidential” tagad stāsta Algersuari. “Tas bija ļoti grūts gads. Es negribēju ceļot, negribēju doties uz sacīkstēm. No rītiem cēlos ar domu, ka negribu to visu darīt, man nesagādāja baudu uzvilkt galvā ķiveri un braukt sacīkstēs. Manī iekšā valdīja milzīgs sarūgtinājums, kas traucēja dzīvot. Manī mājoja naids, un tas nebija vērsts tikai pret Helmutu Marko un “Red Bull”. Tas bija pret visu autosporta pasauli. Taču es negribēju dzīvot ar niknumu, ko no malas manī varēja novērot. Tagad es to redzu, kad palasu tā laika intervijas. Un tagad es sev saku, “tam puisim nebija taisnība”. Ķermenis to visu uzņēma un vienā brīdī eksplodēja. Tas, kas notika Maskavā, bija fizisks brīdinājums. Nekad iepriekš nekas tāds nebija noticis. Man bija jāapstājas, jo es nejutos labi. Dzīvē bija nepieciešams restarts. Kopš tā brīža viss mainījās un tagad ir pavisam savādāk.”
“Red Bull” paspārnē pavadītais laiks bijis traumatisks
Algersuari atzīst, ka vide, kādā viņš atradās “Red Bull” programmā pavadītajā laikā, un Marko nemitīgi izdarītais spiediens viņu aizvien ietekmē pat šobrīd.
“Kad guļu, man aizvien rādās savādi sapņi,” saka bijušais autosportists. “Tie ir no bezpalīdzības un sarūgtinājuma, ko deva nepiepildītās uz mani liktās cerības. No tā, ka redzēju Marko vienmēr dusmīgu un mani norakstošu. Tas radīja traumu, un esmu drošs, ka arī Buemi un daudzi citi ir gājuši cauri kam līdzīgam. Es neesmu spējis ar to tikt galā. Esmu veicis terapijas. Kad beidzu karjeru, vairāki psihologi centās palīdzēt man, lai es varu sākt dzīvi no jauna. Bet es gribēju spēt samierināties ar to un tikt pāri visam tam, ko esmu izdzīvojis. Pat tagad vēl man prātā nāk savādas lietas. Dažkārt pamostos it kā raudot, kad esmu veicis labu apli, bet ieraugu Marko dusmīgo seju. Un tā tas bija jau kopš 15 gadu vecuma.”
Marko lēmumus nepieņem vienpersoniski
Kad tobrīd vēl tikai 21 gadu vecais Algersuari un arī viņa pārinieks Buemi zaudēja vietu “Toro Rosso” komandā, vietā stājās Daniels Rikjardo un Žans-Eriks Verņs. Tagad Algersuari atklāj, ka Marko viņam tā arī neizskaidroja, kādēļ tika pieņemts lēmums pēkšņi šķirt sadarbību, taču kādreizējais F1 pilots uzskata, ka lēmumus “Red Bull” nepieņem viens cilvēks.
“Kopš tā laika ar Marko vairs nekad neesmu ticies, lai arī gribētu,” atzīst Algersuari. “Atceros dienu, kad astoņos no rīta man piezvanīja Francs Tosts [“Toro Rosso” komandas vadītājs], lai pateiktu, ka viņam ir sliktas ziņas, un “Red Bull” vairs nevarēs man palīdzēt. Tad viņš nometa klausuli, jo, kā šķita, vienkārši nevēlējās ar mani runāt. Nekavējoties zvanīju Marko. Jautāju viņam, vai tas ir kāds joks? “Tu dzirdēji, ko tev teica, vai ne?” Un tad vēl viņš teica, “es tur nevaru neko palīdzēt”. Ir pagājuši gadi, bet tas man licis saprast, ka “Red Bull” nav tā, ka viena persona pieņem lēmumus. Tos pieņem cilvēku grupa, un šiem cilvēkiem katram ir dažādas intereses. Kļuva skaidrs, ka Marko nav tas, kurš izlemj, vismaz tā varēja noprast pēc viņa teiktā. Un tā bija pēdējā reize, kad ar viņu runāju. Kad strādāju par komentētāju BBC, tikai sasveicinājos ar viņu padokā, neko vairāk.”
