Bijušais Formula 1 braucējs Pastors Maldonado, kurš čempionātā startēja no 2011. līdz 2015. gadam “Williams” un “Lotus” sastāvā, nolēmis savu karjeru tālāk virzīt caur izturības sacīkstēm un vienojies ar “DragonSpeed” komandu par startēšanu 2018.-2019. gada WEC čempionāta supersezonā.
“DragonSpeed” ir amerikāņu privātā komanda, kas ar vienu ekipāžu būs pārstāvēta gan LMP1, gan LMP2 ieskaitē. Izturības sacīkšu iesācējam Maldonado dota iespēja pie “Oreca” mašīnas stūres, kas startēs LMP2 klasē. Par vienu no viņa komandas biedriem kļūs bijušais ChampCar braucējs Roberto Gonzaless, kamēr LMP1 klasē par vienu no “DragonSpeed” komandas “BR Engineering” spēkrata braucējiem kļuvis leģendārā Emersona Fitipaldi mazdēls Pietro, kurš izturības sacīkšu programmu šogad plāno apvienot ar 7 startiem IndyCar, kā arī sezonu Japānā notiekošajā SuperFormula čempionātā. Sākotnēji “DragonSpeed” sastāvā plānoja iekļaut arī Estebanu Gutjeresu. Abas puses bija gandrīz vienojušās par sadarbību, tomēr pēdējā brīdī tā tika atcelta.
Kopumā LMP2 ieskaitē pilnu sezonu aizvadīs 7 ekipāžas. Pagājušās sezonas čempioni “Rebellion Racing” pārcēlušies uz LMP1 klasi, kur startēs ar divām ekipāžām – #1 pilotēs Andrē Loterers, Bruno Senna un Nīls Janī, bet #3 – Tomass Lorēns, Gustavo Menezess un Matiass Beče, kā rezultātā par LMP2 favorītiem varētu kļūt pagājušā gada Lemānas varoņi “Jackie chan DC Racing”. Oficiāli gan tās sastāvā pagaidām apstiprināti vien Ho Pin Tungs un Jazemans Džafārs, kuri katrs brauks savā ekipāžā. F1 līdzjutēju uzmanību noteikti piesaistīs “Racing Team Nederland”, kur startēs vecmeistars Jans Lammers, Gido van der Garde un komandas īpašnieks Frics van Ērds, bet pēc Lemānas Lammeru nomainīs Niks de Vrīss. Turklāt šogad pārtraukts “Dunlop” monopols LMP2 klasē. “DragonSpeed” un “Labre Competition” izmantos “Michelin” ražojumus.
Jau piektdienas agrā rītā pēc Latvijas laika Melburnā tiks uzsākta 2018.gada Formula 1 sezona. Piedāvājam noklausīties podkāstu pirms jaunās sezonas sākuma.
Par potenciālajiem favorītiem, komandu spēku samēriem un prognozēm – to visu varēsiest dzirdēt pēdējā F1LV podkāstā – pēc kārtas jau 21. Kā veiksies “McLaren” un vai “Ferrari” nav zaudējuši otras ātrākās komandas statusu?
Valteri Botass, spriežot pēc privātās dzīves nav tipisks F1 braucējs – tēvam pieder neliels tīrīšanas uzņēmums, māte iztiku pelnīja kā bēru ceremoniju vadītāja, bet bijusī sieva ir profesionāla peldētāja, kamēr pats Valteri nāk no valsts ar tikai 5 miljoniem iedzīvotāju.
Tomēr tā nav nekāda pundurvalsts uz motorsporta skatuves – somi sevi lieliski pierādījuši gan uz rallija, gan F1 skatuves, kā arī palīdzot saviem tautiešiem karjeras pirmajā pusē kā tas Botasam bija ar Miku Hakinenu.
Panākumi jau ar pirmajiem posmiem Formula Renault ļāva 2009. gadā nonāk Formula 3 Euro Series čempionātā (tagadējais Eiropas F3) “ART” komandas rindās. Botass sezonu noslēdza trešajā vietā priekšā savam komandas biedram un vēl vienam nākotnes F1 braucējam Estebanam Gutjeresam, kas ļāva nodrošināt vietu “Williams” komandas testpilota amatā.
“ART” komanda zaudēja savas pozīcijas un Botasam otrajā gadā neizdevās izcīnīt titulu, tomēr tas atnāca nākamajā gadā, debitējot strauju attīstību piedzīvojušajā GP3 čempionātā, neraugoties uz vāju sezonas sākumu. Pie F1 stūres piektdienu treniņos arvien biežāk tika pieveikts Pastors Maldonado. “Williams” nolēma talantu nelaist zudībā, un noslēgt līgumu par vietu pamatsastāvā, neraugoties uz to, ka Botasa finansiālā aizmugure ne tuvu nelīdzinājās Maldonado vai Bruno Sennas sniegtajai.
Foto: Mercedes
Motorsporta virsotnē
Kā jau vairums jauno talantu arī Valteri Botass savu F1 karjeru uzsāka “Williams” komandā. Tiesa gan, atšķirībā no Vilnēva vai Montoijas laikiem, tā atradās absolūtā bedrē. Botass nomainīja Bruno Sennu un kļuva par Pastora Maldonado komandas biedru. Jau savā debijas sezonā somu braucējs no Maldonado diez ko neatpalika, turklāt bija ievērojami stabilāks par ‘avāriju karali’. Abi gan tikai pa reizei iebrauca punktos, tādā veidā neļaujot Botasam pilnībā demonstrēt savu potenciālu. Kanādas Grand Prix viņam gan izdevās kvalificēties trešajā vietā.
Botass bija pierādījis sevi pietiekami, lai “Williams” pagarinātu līgumu, turklāt pāreja no “Renault” uz jaudīgajiem “Mercedes” dzinējiem, komplektācijā ar izturīgāku mašīnu un pieredzējušo Felipi Masu otrajā komandas formulā ļāva strauji atgriezties cīņās rezultātu tabulas galvgalī. Lai gan līdz uzvarai neizdevās aizsniegties, Valteri 6 reizes kāpa uz goda pjedestāla un noslēdza sezonu 4. vietā priekšā Masam.
Nākamajā gādā “Williams” atstatums līdz vadošajām komandām mazliet pieauga, tomēr jau atkal izdevās izcīnīt trešo vietu konstruktoru kausā, kamēr Botass vēlreiz pārspēja Masu, aizvien biežāk uzņemoties komandas līdera lomu, pat neraugoties uz sezonas sākumā gūto muguras savainojumu. Abi palika komandā uz vēl vienu sezonu – šoreiz vairs nebija jautājumu par to, kurš ir komandas #1 braucējs. Botasa sniegums bija tik pārliecinošs, ka nonāca “Mercedes” redzeslokā, un, izmantojis saiknes ar Toto Volfu, kļuva par Luisa Hamiltona komandas biedru, kad Niko Rosbergs negaidīti lika punktu karjerai.
Nonācis čempionāta spēcīgākajā komandā Botass jau ar pirmajiem posmiem izmantoja situāciju, ka Hamiltons un “Ferrari” braucējs Sebastians Fetels teju vai visu uzmanību velta savstarpējai cīņai, izcīnot pirmās uzvaras un sezonas pirmo pusi kopvērtējumā turoties ļoti tuvu abiem līderiem. Sezonas otrajā pusē gan aizvien spilgtāk izpaudās abu titulēto braucēju pieredze cīņā par uzvaru kopvērtējumā, liekot Valteri samierināties ar trešo vietu.
2018. gadā gan viņam tika dota vēl viena izdevība, tomēr Valteri Botass jau atkal palika Hamiltona ēnā un spēlēja britu braucēja ieročnesēja lomu, tā arī paliekot bez uzvarām. Uz 2019. gadu uzstādīts ultimāts – jāuzlabo sniegums, vai vieta sastāvā pēc gada vairs neatradīsies. Tas noteikti tika izdarīts sezonas sākumā. Uzvaras Austrālijā un Azerbaidžānā bija pierādījums Botasa vietai elites komandā, tomēr Hamiltons jau atkal bija pārāks. Šoreiz vismaz izdevās pārspēt pārējos braucējus un pirmoreiz karjerā izcīnīt vicečempiona titulu.
Arī pandēmijas ietekmētā 2020. gada sezona sākās ar uzvaru un noslēdzās ar otro vietu kopvērtējumā, taču arvien izteiktāk kļuva skaidrs, ka Botass nespēs atkārtot Niko Rosberga meistarstiķi. Papildus tam, Bahreinā nestartējot Hamiltonam, “Mercedes” jaunā zvaigzne Džordžs Rasels uzreiz bija vienā ātrumā ar somu, liekot domāt, ka viņa pozīcijas kļūst arvien apdraudētākas.
Pats Botass pēc vairākiem gadiem atzina, ka laiks “Mercedes” komandā psiholoģiski bija ļoti smags, ko lielā mērā sekmēja fakts, ka līgums allaž tika slēgts uz vienu gadu, bez jebkādām garantijām par nākotni. Savā pēdējā sezonā Toto Volfa paspārnē Valteri Botass palīdzēja “Mercedes” komandai izcīnīt konstruktoru kausu, taču izšķirošajos posmos viņa palīdzība Hamiltonam nebija tik manāma kā “Red Bull” sadarbība starp Verstapenu un Peresu.
Bija pienācis laiks pārmaiņām. “Mercedes” nolīga Raselu,bet Valteri pārņēma tautieša Kimi Raikonena lomu kā “Alfa Romeo” līderis. Mazāk sasprigtā gaisotnē līdzjutēji varēja ieraudzīt pavisam citu Botasu – atbrīvotu puisi, kurš nekautrējas jokoties, izdot kailfoto kalendāru, eksperimentēt ar frizūrām, piesaistot sev virkni fanu.
Diemžēl komfortablā atmosfēra neatspoguļojās rezultātos. Pirmajā gadā gan kopvērtējumā izdevās tikt desmitniekā, taču arvien biežāk komandas biedrs Guanju Žou bija kā minimums vienā līmenī ar Botasu. Tas gan netraucē viņam jau veikt pārrunas ar “Audi” par 2026. gadu, kad vācu autokoncerns pārņems “Sauber” vienību.
Kārtējā ziema aizvadīta un kārtīgam motorsporta fanam par vienu no pirmajiem pavasara vēstnešiem noteikti kalpos Formula 1 sezonas sākums. 2018. gada pirmais starts Austrālijā tiks dots 25. martā. Kurš pārsteigs, kurš liks vilties? Centīsimies noskaidrot. Šoreiz izvērtēsim “Red Bull” komandas iespējas.
Vēsture
“Red Bull” pirmsākumi meklējami “Stewart” un “Jaguar” komandu veidolos, tomēr kad britu koncerns nolēma, ka F1 projekts vairs nav izdevīgs, “Red Bull” pārtrauca sadarbību un izveidoja savu sacīkšu komandu. Uzreiz tika piesaistīts “McLaren” sastāvā uzvaras guvušais Kulthārds un tehnikas guru Adrians Ņūvijs, kā rezultātā “Red Bull” regulāri iekļuva punktos. Kad par atbalstu tika izveidota arī “Toro Rosso”, visiem bija skaidrs, cik nopietni ir vienības mērķi. Līdz vēlamajiem rezultātiem gan vēl nācās paciesties. Par pagrieziena punktu kļuva 2009. gada, kad pat bez dubultā difuzora palīdzības “Red Bull” kļuva par “Brawn” nopietnākajiem konkurentiem, bet, pieaugot budžetam, pieauga arī spējas apliecināt sevi trasē. Lai gan attiecības komandas iekšienē, it īpaši braucēju starpā, bija samērā vētrainas, Sebastians Fetels lika visai motorsporta pasaulei palikt ar mutēm vaļā, izcīnot četrus titulus pēc kārtas un sasniedzot veselu virkni rekordu, tostarp 9 secīgas uzvaras. V6 Turbo ērā “Red Bull” nav izdevies neko likt pretim “Mercedes” dominējošajiem spēkratiem, tomēr atstatums paliek aizvien mazāks.
Kas jauns?
Šī gada “Red Bull” modelis nav radikāli atšķirīgs no pērnā gada risinājuma, tomēr pieslīpētas mazās nianses komandas bāzē, vēja tunelī un simulatorā. Kā jau vairums komandu, arī “Red Bull” izvēlējušies “Ferrari” stila gaisa savācējus mašīnas sānos. Lielākie noslēpumi gan tiek rūpīgi slēpti gan zem mainīgā krāsojuma, gan filmēšanas dienā izsūtītajos kadros, kur vērīgākie skatītāji jau bija pamanījuši, ka vairākas detaļas tiek maskētas ar bilžu apstrādes programmām.
Kamēr citām komandām dzinēja pārsegu veido viena liela sastāvdaļa, “Red Bull” risinājums ir no divām daļām, kur mazākais satur vien notikumiem atbilstoši samazināto ‘haizivs spuru’, kas liecina, ka to varēs pielāgot katram posmam individuāli, nevis strādāt ar universālu risinājumu. Paturēts arī ‘caurais purngals’, kas mašīnas priekšgalā gaisu novirza atšķirīgi nekā citām komandām, tomēr par to, cik šis risinājums ir efektīvs, ir vērts tikai visā aerodinamikas kopskatā, kas “Red Bull” allaž bijis stiprais lauciņš. Makss Verstapens pagarinājis savu sadarbību ar komandu, bet Danielam Rikjardo šī gada beigās līgums beidzās, kas liks abiem parūpēties par savstarpējo cīņu arī komandas ietvaros.
Foto: Red Bull
Ko gaidīt?
Roberts Graudiņš: “Pēdējo gadu laikā regulāri pierādījusies “Red Bull” spēja veikt ļoti strauju progresu sezonas laikā. Jau pagājušā sezona pierādīja, kā stabili trešā ātrākā komanda pēdējos posmos regulāri cīnījās par uzvarām. Pēc testiem izskatās, ka šogad starta pozīcija ir mazliet labāka – ar vēja tuneļa novirzēm vairs problēmu nav un par Adriana Ņūvija spējām uzbūvēt monstrus esam pārliecinājušies jau iepriekš. Šobrīd lielākā mīkla ir “Renault” jaudas agregāti, tomēr ja tiks novērsti izturības trūkumi un samazināta jaudas starpība pret “Mercedes”, sarkanie buļļi var pacīnīties ne tikai ar “Ferrari”, bet arī “Mercedes”. Makss Verstapens visus jau pārsteidzis atkārtoti un atkārtoti. Titula izcīnīšana varbūt ir pārāk augsta latiņa, bet jāatceras, ka šis ir tas pats braucējs, kurš 18 gadu vecumā izcīnīja uzvaru savā pirmajā startā “Red Bull” sastāvā…”
Aldis Putniņš: ““Red Bull” pilotu sastāvu varētu nosaukt par spēcīgāko braucēju kombināciju šobrīd F1. Abu cīņa būs viena no lielākajām intrigām 2018.gada sezonā. “Red Bull“ jau ir izdarījuši savu izvēli un savu nākotni būvē ap Maksu Verstapenu, bet saprot, ka Daniels Rikardo ir vienlīdz spēcīgs pilots un labāk viņu paturēt nekā atdot bruņojumā konkurentiem. Austrālietim šogad ir jābūt vismaz Verstapena līmenī, lai saglabātu “Mercedes” un “Ferrari” interesi par sevi un turpinātu kustību uz augšu pēc titula. Viss izšķirsies sezonas pirmajā pusē – Rikardo drīz jāpieņem lēmums par savu nākotni.”
“PSRX Volkswagen Sweden” komanda šodien Autoštadā, Volfsburgā ir oficiāli prezentējusi savu 2018.gada FIA World Rallycross modeli “Volkswagen Polo R Supercar”.
Pērn komanda ar astoņām uzvarām 12 posmos izcīnīja komandu titulu un Johans Kristofersons ar septiņām uzvarām Rīgas posmā kļuva par 2017.gada čempionu. Arī jaunajā sezonā komandas pilotu sastāvs paliks nemainīgs: Johans Kristofersons un Peters Solbergs.
Foto: Edgars Beļakovs
Es krietni labāk vēlētos, lai manam ofisam būtu četri riteņi un drošības karkass…
Peters Solbergs
“Pagājušā gadā mana un manas komandas PSRX pievienošanās “Volkswagen Sweden” notika ļoti vēlu, taču mums izdevās sasniegt lieliskus rezultātus,” skaidro Peters Solbergs. “Tagad mūsu uzdevums ir turpināt attīstību un gūt jaunus panākumus, taču tas nebūs viegli. Pats pa ziemu pārāk daudz laika pavadīju pie rakstāmgalda, taču es krietni labāk vēlētos, lai manam ofisam būtu četri riteņi un drošības karkass. Es esmu sacīkšu braucējs un nevaru sagaidīt sacīkstes.”
“Par sacīkšu braucēju nekļūst. Par tādu piedzimst.” Var jokot, var uztvert nopietni, bet dārgajā un tehniski sarežģītajā motorsportā nav retums, kad sacīkšu braucēji sasniedz panākumus vairākās paaudzēs. Makss Verstapens ir mazliet atšķirīgs – savas prasmes autosportā ar lieliskiem panākumiem apliecināja gan Maksa tēvs, gan māte. Varētu pat teikt, ka viņam nemaz nebiju citu variantu kā kļūt sacīkšu braucēju, it īpaši, pateicoties, Josa nesaudzīgajai, bet efektīvajai audzināšanai.
Četrarpus gadu vecumā iesēdināts kartingā Makss tikpat kā nekad no tā neizkāpa, 16 gadu vecumā pārejot uz formulu klasi. Pierādījis sevi Floridas ziemas sacīkšu čempionātā, Verstapens nonāca Eiropas F3 čempionātā. “Van Amersfoort” komanda nebūt nebija starp vadošajām, tādēļ sezonas laikā izcīnītās 10 uzvaras (komandas biedriem sezonas laikā tikai divreiz 30 braucienos izdevās kāpt uz goda pjedestāla), kas ļāva pārspēt tādus braucējus kā Antonio Džiovinaci un Fēliksu Rozenkvistu.
Foto: Red Bull Racing
Motorsporta elitē
Autosporta sabiedrība bija šokā, kad “Red Bull” nolēma, ka vienīgais veids, kā nocelt “Mercedes” komandai 16 gadus veco talantu Maksu Verstapenu, bija pamatsastāva vietas piedāvāšana “Toro Rosso” komandā. Skarbākie kritiķi pat neticēja, ka Makss aizvadīs pilnu sezonu. Viņš ne tikai to aizvadīja, bet sezonas otrajā pusē pat kļuva par pastāvīgu punktu guvēju. Ungārijā un Amerikā finišs sasniegts tikai vienu vietu aiz goda pjedestāla. Verstapena panākumi tika pamanīti arī uz starptautiskās skatuves – FIA apbalvoja Josa Verstapena dēlu ar gada debitanta, gada personības un gada notikuma balvu, pēdējo piešķirot par lielisku apdzīšanas manevru leģendārajā Spa trasē.
Progress straujiem soļiem turpinājās 2016. gadā. Jau pēc pirmajiem četriem posmiem “Red Bull” nolēma nekavēties un veikt rokādi starp sevi nepietiekami pierādījušo Daņilu Kvjatu un tikai 18 gadus veco Verstapenu. “Ferrari” jau sevi bija pierādījuši kā ļoti ātra komanda, kamēr “Mercedes” bija tikpat kā nenotverami, tādēļ Verstapenam, labākajā gadījumā, tika paredzēta vieta labāko sešiniekā.
Makss jau savā pirmajā posmā Spānijā kārtējo reizi radīja šoku visiem – pēc Niko Rosberga un Luisa Hamiltona savstarpējās sadursmes Verstapens nonāca otrajā pozīcijā aiz komandas biedra Daniela Rikjardo. Atšķirīga pitstopu stratēģija ļāva pārliecinoši kļūt par visu laiku jaunāko Grand Prix uzvarētāju.
Sezonas turpinājumā spēja uzturēt uzņemto tempu un noslēgt sezonu 5. vietā, priekšā “Ferrari” braucējam Kimi Raikonenam. Cīņas trasē ar somu ledusvīru gan neaizritēja kā cerēts – abi nesadalīja Beļģijas GP pirmo līkumu, bet vēlāk gandrīz izraisīja milzu avāriju, mainot trajektoriju bremzēšanas laikā, par ko izpelnījās pamatīgu nosodījuma devu arī no citiem braucējiem.
Verstapens allaž bijis lielisks lietainos apstākļos, ko lieliski apliecināja Brazīlijā. Alternatīva stratēģija neizrādījās sekmīga, tādēļ vēl 15 apļus pirms finiša Verstapens atradās tikai 16. pozīcijā, tomēr virkne lielisku apdzīšanas manevru ļāva “Red Bull” braucējam kāpt uz goda pjedestāla.
2017. gada sezona Verstapenam sākās katastrofāli – vairākkārt apliecinājis savu ātrumu, Verstapens nespēja pielāgoties neizturīgajiem “Renault” dzinējiem, kas allaž Beļģijā dzimušo sportistu pievīla posmos, kad visspožāk izdevās demonstrēt savu ātrumu. Tā rezultātā vēl sezonas vidū viņa vārds kopvērtējuma tabulā bija atrodams pie “Force India” braucējiem.
Uzvaras Malaizijā un Meksikā, kā arī 2. vieta Japānā palīdzēja uzlabot Verstapena situāciju, kā arī pieredze ļāvusi izvairīties no tik pārgalvīgiem manevriem kā pirmajās sezonās. Gadu vēlāk jau Verstapens kļuva par “Red Bull” galveno ieroci. Ar ievērojami mazāk tehniskām ķibelēm Makss bija galvenais vienības virzītājs sezonas otrajā pusē, kopvērtējumā pārspējot pat “Mercedes” braucēju Valteri Botasu.
Uz 2019. gadu komanda piedzīvoja pamatīģas pārmaiņas, jo to pameta Daniels Rikjardo. Rezultātu izteiksmē abi braucēji bija līdzvērtīgi, tomēr Makss bija krietni jaunāks. “Red Bull” viņā saredzēja lielāku potenciālu un sāka veidot komandu ap viņu. Rikjardo nevēlējās kļūt par ieročnesēju, līdzīgi kā viņa tautietis Marks Vēbers savulaik spēlēja šādu lomu Sebastianam Fetelam.
Bija tikai viena problēma – “Red Bull” īsti nespēja saprast, kuram braucējam uzticēt komandas biedra pienākumus. Divu gadu laikā šo lomu dalīja Pjērs Gazlī un Alekss Albons, tomēr abi bija krietni lēnāki, lai spētu nopietni palīdzēt Verstapenam. Pa šo laiku Verstapens kļuva krietni nosvērtāks, vairs neveica tik pārgalvīgus manevrus kā karjeras sākumā un arvien biežāk bija atrodams uz pjedestāla. Reālu iesaistīšanos titula cīņā gan nācās atlikt uz 2021. gadu.
“Red Bull” komanda lieliski prata pielāgoties izmaiņām tehniskajos noteikumos. Sezonas sākums pierādīja, ka Makss ir galvenais favorīts uz titulu. Bija tikai viena problēma – Luiss Hamiltons bija turpat cieši aizmugurē. Visas sezonas laikā Makss tikai 3 reizes palika bez pirmās vai otrās vietas. Azerbaidžānā viņam sprāga riepa, Lielbritānijā viņu izsita Hamiltons, Ungārijā to paveica Valteri Botass, bet Moncā pēc savstarpējas sadursmes abi titula kandidāti izstājās.
Uz sezonas pēdējo posmu Verstapens un Hamiltons ieradās ar vienādu punktu skaitu. Lai cik agresīvus manevrus Makss Verstapens centās piekopt, “Mercedes” todien vienkārši bija ātrāki. Beidzot ticis pie pietiekami ātra komandas biedra Serhio Peresa, viņiem kopīgiem spēkiem izdevās nepalaist Hamiltonu pārāk tālu priekšā. Sacīkšu pēdējos apļos pēc Nikolā Latifi avārijas trasē devās drošības mašīna. “Red Bull” iesauca Verstapenu boksos. Pēdējā aplī ar svaigu “Pirelli” komplektu viņam izdevās apsteigt Hamiltonu un pārtraukt “Mercedes” dominanci. Makss Verstapens bija jaunais F1 čempions.
Svinības varēja turpināties arī nākamajā sezonā. Šarls Leklērs uzstādīja latiņu augstu, taču komandas nemākulība stratēģiskajā un vadības jomā komplektā ar pāris nosvilušiem dzinējiem ļāva Verstapenam gūt virsroku un dominēt sezonas otrajā pusē. “Mercedes” bija aizšāvuši garām ar mašīnas jauno konceptu, līdz ar to Hamiltons vairs nebija šķērslis. Vēl pirms čempionāta sākuma Verstapens parakstīja jaunu kontraktu līdz 2028. gada izskaņai ar “Red Bull” komandu.
Uz 2023. gada sezonu Verstapens ieradās jau kā izteikts favorīts un savu statusu apliecināja godam. Pirms sezonas nelielu šaubu ēnu raisīja fakts, ka 2021. gadā pārsniegtā budžeta griestu dēļ saņemtie ierobežojumi darbam vēja tunelī liegs pilnvērtīgu mašīnas attīstību, tomēr bažām nebija pamata, jo vasaras sākumā jau bija skaidrs, ka trešais tituls ir tikai laika jautājums.
Komfortabls pārsvars ļauj izvairīties no liekiem riskiem, kā rezultātā Verstapens visas sezonas laikā tikpat kā nepieļāva kļūdas, ko nevar teikt par viņa komandas biedru Peresu. Ar 19 uzvarām 22 sacīkstēs Makss pārspēja veselu virkni F1 rekordu, iekļaujot savu vārdu starp sporta veida visu laiku izcilākajiem.
“Red Bull” komanda ir pārliecināta, ka “Honda” jaudas agregātu ražotājiem ir potenciāls jau līdz sezonas beigām panākt “Renault” dzinējus.
Kā zināms, šosezon “Toro Rosso” veikusi pāreju no “Renault” uz “Honda” dzinējiem, ar mērķi izmēģināt to spējas pirms potenciālās sadarbības uzsākšanas starp “Red Bull” un “Honda” 2019. gadā.
Pirmssezonas testos Barselonā “Honda” ar lielām problēmām nesaskārās, demonstrējot ievērojamu progresu gan ātruma, gan izturības rādītājos. Tiek ziņots, ka “Honda” atstatums līdz “Renault” jau sezonas sākumā būs tikai 15 zirgspēki.
“No tehniskā skatupunkta “Honda” pakojums ir interesants. Dzinējs ir ļoti viegls, turklāt tagad arī izturīgs. Viņi nebeidz runāt par turpmākajiem uzlabojumiem. Sezonas beigās tas būs “Renault” līmenī,” uzsver Helmuts Marko, kurš uzslavēja “Honda” par ziemā lieliski paveikto darbu rūpnīcā.
Komandas vadītājs Kristians Horners norāda, ka lēmumu par jaudas agregāta izvēli izšķirs katra ražotāja sniegums trasē un tas nebūs balstīts uz emocijām. “Situācija ar “Renault” mainās katru mēnesi, tomēr esam jau pie tā pieraduši. Mēs viņus pazīstam jau ilgāku laiku.”
Horners arī izteicies, ka pirmo reizi 10 gadu laikā komanda ir nopietnas izvēles priekšā, jo dzinēju piegādātāju maiņu pēdējos gados lieguši dažādi veto, kā arī vairāku kompāniju neieinteresētība attīstīt konkurentvienību.
Lai gan Daniels Rikjardo ir dzimis Austrālijā, itāļi viņu arī var saukt par savējo, jo Daniela tēvs Džuzepe no Sicīlijas uz Austrāliju pārcēlās agrā bērnībā, kur iepazinās un apprecējās ar Greisu, kura dzimusi Austrālijas itāļu ģimenē, ar ko izskaidrojams Džuzepes hobijs – “Ferrari” automašīnu kolekcija.
Līdz braukšanai “Ferrari” F1 komandā Danielam vēl jāpaciešas, tomēr izsišanās līdz F1 skatuvei jau kļuva par lielisku panākumu, jo Daniels Rikjardo pēc paša vārdiem nekad nebija tas zēns, kuru visi centās pārspēt, kā Fetels vai Rosbergs. Daļēji tas skaidrojams ar ne pārāk konkurētspējīgiem spēkratiem pirmajos karjeras gados, kas bieži liedza Danielam apliecināt savu potenciālu.
Eiropā karjera tika bruģēta caur Formula Renault čempionātiem. Līgums ar “SG Formula” komandu palīdzēja atnest Rikjardo pirmo titulu Rietumeiropas 2.0 čempionātā, kur pārspēti nākamie F1 braucēju Roberto Meri un Žans Ēriks Verņē, bet Eiropas 2.0 seriālā austrālietis piekāpās vienīgi Valteri Botasam, kas palīdzēja atrast vietu “Red Bull” jauno braucēju akadēmijā.
2009. gadā Daniels Rikjardo pārliecinoši dominēja Lielbritānijas F3 čempionātā, kas nepalika neievērots un “Red Bull” vadītājs Kristians Horners nolēma “Toro Rosso” testpilota amatā iecelt Rikjardo, pabīdot malā Brendonu Hārtliju. Neraugoties uz velosipēda avāriju, gatavojoties jaunajai sezonai un smagas avārijas Silverstounā, Rikjardo tikai par mata tiesu neieguva World Series by Renault titulu jau debijas sezonā, tomēr pārliecinoši pārspēja komandas biedru Hārtliju.
Foto: McLaren F1
Motorsporta elitē
Medusāpsis (Honeybadger), kā Rikjardo tika iesaukts, pateicoties bezbailīgumam, klauvēja pie F1 čempionāta durvīm, tomēr “Red Bull” un “Toro Rosso” visas vietas jau bija aizņemtas. Vasarā tika rasts kompromiss un Rikjardo tika iekārtots mazās “HRT” komandas rindās, lai gūtu sacīkšu pieredzi. Tā bija galvas tiesu lēnāka par visiem konkurentiem, tomēr viņa ātrums ļāva uz 2012. gadu noslēgt līgumu ar “Toro Rosso”.
Daniela komandas biedrs Žans Ēriks Verņē guva vairāk punktu, tomēr tas lielā mērā skaidrojams ar vairākiem spožiem mirkļiem, kamēr Rikjardo sniegums sezonas gaitā bija daudz stabilāks un otrajā sadarbības sezonā Rikjardo arvien biežāk ieņēma komandas pirmā pilota lomu, īpaši izceļoties kvalifikācijās, tādēļ nebija nekāds pārsteigums, ka “Red Bull” tieši viņu izraudzījās kā F1 karjeru beigušā Marka Vēbera aizvietotāju “Red Bull” sastāvā.
Pēc 4 triumfa gadiem “Red Bull” vairs nebija ātrākā formula un skarbākie kritiķi paredzēja, ka jaunajā V6 Turbo ērā sarkanie buļļi varētu pat kļūt par neko vairāk kā vidusmēra komandu. Rikjardo gan bija pretējās domās, izcīnot otro vietu gan kvalifikācijā, gan sacīkstēs savā pirmajā posmā jaunās komandas rindās.
Vēlāk gan degvielas plūsmas neatbilstības dēļ Rikjardo tika diskvalificēts, tomēr galva netika nokārta un, kamēr viņa titulētais komandas biedrs Sebastians Fetels cīnījas ar visām iespējamajām problēmām pēc kārtas, Rikjardo kļuva ne tikai par komandas pirmo pilotu, bet arī labāko starp visiem aiz “Mercedes” dueta.
Hamiltona un Rosberga problēmas Kanādā pavēra Rikjardo ceļu pretim emocionālai uzvarai, bet savu talantu vēl spožāk Rikjardo izdevās apliecināt, tai pievienojot uzvaras kausus arī “Mercedes” komandai neērtajā Hungaroringā un Spa, kur Rosbergs ar Hamiltonu piedzīvoja sadursmi. Sezona tika noslēgta trešajā vietā, par ko Rikjardo saņēma uzslavas no Fetela, gan pārējās F1 komūnas.
Straujo augšupeju apslāpēja 2015. gada sezona. Lai gan kvalifikācijās pārliecinoši izdevās pārspēt arī Daņilu Kvjatu, tomēr “Red Bull” arvien biežāk sāka piekāpties tiešajiem konkurentiem un Rikjardo sezonas laikā guva tikai divus goda pjedestālus, sezonu noslēdzot vien 8. vietā.
Palicis uzticīgs “Red Bull” komandai, Rikjardo saņēma jaunu izaicinājumu – brīnumbērnu Maksu Verstapenu komandas biedra statusā. 2016. gadā Rikjardo tieši savstarpējā cīņā izdevās pārspēt Maksu un uzvarēt Malaizijas GP, turklāt bija ļoti tuvu panākumam arī leģendārajā Monako Grand Prix, ko gan liedza fiasko boksos, kamēr 2017. gadā abas “Red Bull” tik bieži piedzīvoja tehniskas ķibeles, ka abu sportistu cīņas trasē tikpat kā nenotika. Abi gan caurmērā demonstrējuši līdzīgu sniegumu, tādēļ nebija šaubu, ka pie pareizās apstākļu sakritības Rikjardo var kļūt par biedu katram elites braucējam.
2018. gadā Rikjardo par tādu vēl nekļuva – jau atkal viena ķibele pēc otras, turklāt teju visas notika tieši sacīkšu laikā. Solījumi par pāreju uz ātrākiem un izturīgākiem “Honda” dzinējiem nebija pietiekami, lai noturētu austrālieti “Red Bull” sastāvā un Rikjardo šokēja motorsporta pasauli ar paziņojumu par pievienošanos “Renault”.
Kamēr “Red Bull” arvien biežāk iesaistījās cīņās par uzvarām, Rikjardo uz to visu noraudzījās no krietni zemākām pozīcijām. Austrālietis palīdzēja “Renault” izmocīt piekto vietu konstruktoru kausā, taču uz pjedestāla viņš gada laikā tā arī netika.
Pirms nākamās sezonas Daniels Rikjardo pat noslēdza derības ar komandas vadītāju Sirilu Abitebulu, uzskatot, ka vismaz vienu reizi tiks uz pjedestāla. Likme – uzvarētaja izvēlēts tetovējums. Pandēmijas iespaidotajā sezonā Rikjardo padevās satriecoša sezonas otrā puse. Divas trešās vietas un punkti visos rudenī notikušajos posmos ļāva sasist komandas biedru Estebanu Okonu pīšļos, kā arī garantēja Danielam piekto vietu kopvērtejumā.
Turpinājums Rikjardo piedzīvojumam ar “Renault” nesekoja. Viņa vārds tika minēts “Ferrari” kontekstā, tomēr par Fetela aizvietotāju tika izvēlēts Karloss Saincs. Rikjardo viņa vietā devās uz “McLaren”, nonākot vienā komandā ar citu allaž pozitīvu jokdari Lando Norisu.
Zem nevainīgā smaida, tomēr slēpās satriecoši ātrs jauneklis. Pieredze pie “McLaren” stūres ļāva Norisam kļūt par komandas līderi, kamēr Rikjardo uzplauka vienīgi Moncā, izcīnot pārsteidzošu uzvaru, kamēr Noriss finišēja viņam aizmugurē otrajā vietā.
Otrā sezona “McLaren” rindās nekļuva par revanša gadu. Gluži pretēji – Rikjardo bija tālu aiz Norisa un ne komanda, ne pats braucējs nespēja saprast, kur ir problēma, kā mainīt braukšanas stilu vai regulējumus. Lai gan Rikjardo bija spēkā līgums uz vēl vienu sezonu, abas puses nolēma šķirties priekšlaicīgi.
Baumas par pievienošanos kādai no lēnākajām komandām nerealizējās un Rikjardo atgriezās “Red Bull” nometnē, kļūstot par čempionāta vadošās vienības rezerves braucēju. Vajadzība pēc rezervista parādījās “AlphaTauri” komandai, kad tā atbrīvoja Niku de Vrīsu, taču jau savā trešajā posmā Nīderlandē Rikjardo piedzīvoja avāriju, cenšoties izvairīties no jau avarējušās Oskara Piastri formulas.
Rezultātā austrālietis lauza delnas kaulus un uzsāka rehabilitācijas ciklu, kas sākotnēji paredzēja divu sacīkšu izlaišanu, taču vēlāk tika nolemts lieki neriskēt un Daniela pauze ieilga līdz piecām sacīkstēm. Savus pirmos punktus ar finišu 7. vietā pēc pārsteidzošas ceturtās pozīcijas kvalifikācijā Rikjardo izcīnīja Meksikā.
Pēdējos posmos punkti netika gūti un pirms 2024. gada sezonas “AlphaTauri” iekšējais duelis uzskatāms par vienu no galvenajām intrigām, jo uz spēles var būt vieta “Red Bull” komandā.
