Formula 1 brīnumbērnu netrūkst. Pa kādam jaunam parādās ik pēc pāris gadiem. Citam izdodas sasniegt prognozētās virsotnes, citu aptur ārēji faktori, vēl kāds no aprites pazūd jau pēc pāris gadiem. Nu pienācis laiks uzmirdzēt jaunai zvaigznei – Šarlam Leklerkam.

Leklerks burtiski iznīcināja konkurentus Formula 2 čempionātā jau debijas sezonā, pēc tam kad kā debitants bija triumfējis GP3 gadu iepriekš. Ar tik spožu CV, sadarbību ar “Ferrari”, nosvērtību un savam vecumam neatbilstošu mieru un spējām parādīt savu labāko sniegumu spriedzes apstākļos, nav nekāds pārsteigums, ka kvēlākie optimisti uz Šarlu Leklerku vēl pirms debijas F1 raudzījās, kā uz potenciālo Kimi Raikonena mantinieku pie sarkani krāsotās mašīnas stūres.

Spožs sniegums karjeras pirmajā pusē gan nebūt negarantē, ka tāds būs arī tās turpinājums. Kad Mihaelam Šūmaheram karjeras izskaņā tika vaicāts par saviem elkiem motorsportā, viņš norādīja uz diviem braucējiem, kas bijuši etaloni, kad vācietis vēl brauca kartingā – Vinčenzo Sospiri un Airtons Senna. Ja pēdējo būs dzirdējuši gandrīz vai visi, tad Sospiri pēc neveiksmīgas debijas F1 ar bezcerīgo un finansiāli nomākto “Lola” devās uz ASV, kur savus sacīkšu braucēja sapņus nespēja piepildīt.

Līdzīgs stāsts ir arī Džensonam Batonam – lai gan brits jau bērnībā kartinga sacensībās sacentās ar tādiem braucējiem kā IndyCar čempionu Denu Veldonu un izturības sacīkšu čempionu Entoniju Deividsonu, par savu galveno konkurentu pirms F1 Batons uzskatīja Džordžio Pantano. Arī Niko Rosbergs uzauga ar Pantano plakātu pie sienas. Tā vietā lai Itālija tiktu pie sportista, kas cīnās pa titulu, Pantano F1 ielauzās tikai 2004. gadā ar “Jordan”. Pēc virknes neapmierinošu rezultātu un nespējas izkonkurēt komandas biedru Niku Haidfeldu, Pantano pameta komandu vēl pirms sezonas beigām. Ceļu atpakaļ izbruģēt nepalīdzēja pat 2008. gada GP2 tituls.

Nav šaubu, ka Leklerka karjeras sākums nav viegls – “Sauber” pēdējos gadus regulāri atradušies pašā braucēju virknes lejas galā un pielāgošanās atšķirīgiem spēkratiem, riepu menedžmentam, aerodinamiskajām izmaiņām, kā arī vēl veselai virknei jaunumu jāpapildina arī ar ‘atpalicēju kultūras’ apzināšanu un pa apli ātrāko braucēju palaišanu.

Protams, Leklerks šajā ziņā neatšķiras no vairuma citu debitantu, tomēr tādiem vīriem kā Markam Vēberam, Fernando Alonso, Kimi Raikonenam, Danielam Rikjardo pat ar ne pārāk konkurētspējīgu mašīnu par komandas biedru debijas sezonā kļuva citi pirmgadnieki vai otrgadnieki, nevis Markuss Ēriksons, kurš jau iekrājis pieredzes bagāžu un pērn neko daudz neatpalika no “Mercedes” spīdekļa Paskāla Verleina, bet šogad turpina savu progresu.

Leklerks ir vienīgais “Ferrari” jauno braucēju akadēmijas biedrs, kurš šobrīd brauc F1, tādēļ nebūtu šaubu, kādu izvēli veiktu, piemēram, “Red Bull”, taču jāatceras, ka šī komanda ir absolūts izņēmums un “Ferrari” allaž devusi priekšroku braucējiem ar pieredzi, turklāt šogad braucēju tirgū tādu netrūks: Peress, Rikjardo, Botass, “Haas” braucēji, tas pats Raikonens…

Situāciju lieliski izprot arī pats Leklerks: “Man viss ir vienkārši. Kad braucu F2, likās ka F1 ir kaut kas nesasniedzami tāls. Tagad, kad esmu te ticis, es nedomāju par “Ferrari”, jo apzinos, ka šobrīd man kas tāds vēl nespīd. Esmu drošs, ka viņi mani vēro, tomēr precīzi mērķi nav uzstādīti. Zinu, ka viņi gaida labus rezultātus no manis, tādēļ šobrīd koncentrēšos uz to, lai padarītu savu darbu pēc iespējas labāk un cerēšu, ka viņi tā rezultātā būs priecīgi.”

Sezonas pirmie posmi visus mazliet piebremzēja – pēc trim posmiem “Sauber” bija guvuši punktus, taču to autors bija Ēriksons. Lai gan kvalifikācijās abi cīnās kā līdzīgs ar līdzīgu, tikmēr sacīkstēs viss negāja tik gludi. Par grūtāko nedēļas nogali kļuva Bahreinas GP, kad cenšoties sasniegt maksimumu, Leklerks vairākkārt kļūdījās, nenovērtējot savas un mašīnas spējas, pārkarsējot aizmugurējās riepas, bet sacīkstēs caura riepa jau pašā sākumā un nespēja sataupīt jaunās riepas līdz finišam rezultējās sakāvē. Monegasks gan norādīja, ka savā otrajā nedēļas nogalē F1 apguva vairāk lietu kā savā debijā Austrālijā, kur laikapstākļi liedza sausā trasē pavadīt tik daudz laika, cik nepieciešams.

Kļūdas gan ir neizbēgamas gan debitantiem, gan jau elites līmeni sasniegušiem braucējiem un 20 gadu vecumā sākums varēja izvērsties daudz sliktāks. Sestā vieta Azerbaidžānā ne tuvu neatbilst reālajai situācijai. Jāņem vērā, ka visi 7 braucēji, kas izstājās, kā arī starta avārijās iekļuvušais Alonso normālos apstākļos, iespējams, normālos apstākļos finišētu priekšā Leklerkam, taču tieši spēja apliecināt sevi, kad negaidīta izdevība paveras, var nodrošināt ažiotāžu un labu reklāmu vēl ilgi. Šai jomā spilgts piemērs ir Marks Vēbers, kurš 2002. gadā debitēja ar “Minardi”. Neviens punktus negaidīja un pēc pirmā posma ne Vēberam, ne Jongam neizdevās tiem pat pietuvoties, tomēr savās mājās Austrālijā sasniegtā 5. vieta kļuva par pozitīvu zīmogu uz ilgu laiku, neraugoties uz to, ka finišu sasniedza tikai astoņas mašīnas.

Ātra braucēja ievietošana top līmeņa komandā ar mazu pieredzi var atnest panākumus (Piemēri: Luiss Hamiltons, Makss Verstapens, Žaks Vilnēvs), taču ar prasmīgu komandas biedru var radīt gluži pretējo efektu – notikumu sasteigšanas rezultātā ‘pārdega’ Heiki Kovalainens un Daņila Kvjats, kamēr Romēnam Grožānam vajadzēja pāris gadus, lai atgrieztos F1 pēc blāvās debijas “Renault” ar Fernando Alonso komandas biedra statusā.

“Formula 1 bija mans pirmais sapnis. Mans otrais ir braukt “Ferrari” komandā, bet pēdējais – kļūt par pasaules čempionu,” stāsta Leklerks, kurš ir par 18 gadiem jaunāks par Raikonenu. Viņam ir pietiekami daudz laika – Niko Rosbergs savulaik pavadīja daudzu gadus “Williams” pirms tika pie ātrākās mašīnas, Džensons Batons uz savu mērķi gāja, apstaigājis pusi vidus ešalona vienību, Fernando Alonso pēc debijas “Minardi” pavadīja sezonu testpilota amatā. Tas tikai norāda, ka Leklerka laiks vēl tikai priekšā.

Esot “Ferrari” sistēmā vietai vajadzētu atrasties vai nu “Sauber” vai “Haas” komandā, bet ja arī sadarbībai pienāk gals, tad vērts apskatīties uz Serhio Peresu, kurš pēc aiziešanas no “Ferrari” jauno braucēju akadēmijas un neveiksmīgas sezonas “McLaren” sevi lieliski apliecināja ar “Force India” un šobrīd tieši viņa virzienā raugās itāļu prese Fetela ‘labās rokas’ meklējumos.

Citiem vārdiem sakot, Leklerkam ir viss vajadzīgais, lai kļūtu par pašu labāko, tomēr viņš vēl tāds nav. Un tam vai sacīkstēs iegūta 13. vai 17. vieta, vai pat izcīnīti punkti nozīme nav tik liela, kā tam, kā monegasks pratīs pielāgoties F1 videi un mašīnai. Kļūdas ir un būs, bet to, vai tās padarīs viņu stiprāku, vai kavēs attīstību var ietekmēt tikai pats. Negaidīsim šogad vēl kādu Top 6 finišu, bet ja tie pienāks, būs vien jāsāk pierast, jo no lielā mērķa pagaidām sasniegta tikai trešdaļa.