Īsi pirms pagājušonedēļ notikušās Lielbritānijas Grand Prix izcīņas Starptautiskās Automobiļu federācijas (FIA) vadītājs Žans Tods izteica ierosinājumu atļaut F1 komandām uzpildīt degvielu sacensību laikā, kā tas bija spēkā no 1994. līdz 2009. gadam. Šis jautājums jau gadiem neliek mierā noteikumu grāmatas rakstītājus un izskatās, ka neliks vēl kādu laiku. Kā jau katrām izmaiņām, arī degvielas uzpildes atļaušanai būtu savi plusi un savi mīnusi.

Interesanti, ka tikai pāris dienas vēlāk Silverstounā notiekošajās sacīkstēs “Red Bull” komanda uzstādīja jaunu čempionāta rekordu, Pjēra Gazlī mašīnas riteņus nomainot 1.91 sekundē. “Red Bull” komanda paveica lielisku darbu arī pie Maksa Verstapena spēkrata, kas ļāva viņam uz boksu apmeklējuma rēķina tikt garām Šarlam Leklerkam no “Ferrari”.

Atšķirība abu braucēju pitstopos mērāma sekundes desmitdaļās, tomēr likmes ir ļoti augstas. Katra mazākā aizķeršanās var pārvērst triumfu sakāvē. Smagais mehāniķu darbs un gatavošanās gan fiziski, gan pie kustību horeogrāfa paliks nebūtiska, ja paralēli riepu maiņai, braucēju mašīnās tiks pildīta arī degviela.

Iepriekšējā degvielas uzpildes ērā komandas tērēja iespaidīgas summas sistēmām, kas prasa maz laiku, lai tiktu pievienotas formulu degvielas bākām, ļaujot tai ieplūst ar krietni lielāku ātrumu kā benzīntankos, kurus izmantojam ikdienā. Pagājušās dekādes beigās tas tika ierobežots līdz 12 litriem sekundē. Šobrīd patēriņš ir ierobežots līdz 105 kilogramiem uz sacīksti jeb aptuveni 140 litriem (precīzi to nemaz nevar noteikt, jo, kāpjot temperatūrai, vielas tilpums palielinās). Tātad viena pitstopa stratēģija ar 70 litru uzpildi prasītu aptuveni 6 sekundes.

Formula 1 galvenais uzdevums nav tiekšanās pēc maksimāli liela vidējā ātruma, bet gan iespaidīga ātruma un satriecošu sajūtu radīšanas skatītājiem. Divu sekunžu ilgi pitstopi radā pārcilvēcisku sajūtu arī vērojot pitstopus. Degvielas uzpilde, neatkarīgi no tās ātruma, šo sajūtu atņemtu, pie tam prasītu papildus izmaksas komandām, kas vēl arvien bieži sezonu noslēdz mīnusos. Kā vienīgā efektīvā alternatīva būtu standartizētas degvielas uzpildes sistēmas ieviešana, ierobežojot komandu tēriņus.

“Kad dzirdu, ka izmaksas pieaugs, man nāk smiekli. Redzot komandu motormāju izmērus, neuzskatu, ka cena būs iemesls, lai atteiktos no šīs ieceres,” stāsta FIA prezidents Žans Tods.

“Es vēlētos redzēt uzpildes atgriešanu sacīkstēs, tomēr labprāt pirms tam redzētu pētījumu ar pozitīvajām un negatīvajām sekām. Mašīnas paliek pārāk smagas. Par to ir jāpārrunā. Virzu ieceri par degvielas uzpildes atgriešanu, jo mašīnas startā kļūs vieglākas un mazākas.”

Pēdējos gados čempionāts spēris vairākus politkorektus soļus tehniskajā reglamentā. Jaudīgie spēkrati aprīkoti ar 1.6 litru dzinējiem, vairākām enerģijas atjaunošanas sistēmām, kā arī daudz zemāku degvielas patēriņu un tās plūsmas kapacitāti. Citiem vārdiem sakot, Formula 1 rada sajūtu, ka tā domā ‘zaļi’. Atgriešanās pie uzpildes būtu solis pretējā joslā, nemaz nerunājot par to, ka uzpildīšanas rezultātā radušies incidenti rada risku braucēju, mehāniķu un citu padokā esošu personu veselībai un drošībai.

Žans Tods cer, ka šī elementa atgriešana uzlabos šovu un sacīkšu intrigu. Ja raugās statistikā, pēc uzpildes aizliegšanas 2009. gada sezonas izskaņā, 2010. gadā apdzīšanu skaits ievērojami pieauga (no vidēji 13 apdzīšanām vienā posmā līdz 23), pie tam apdzīšanu skaits saruka 1994. gadā, kad uzpilde sacīkstēs tika atļauta. Otrais vilnis sekoja 2011. gadā, kad tika ieviesta DRS sistēma. Tā radījusi pretrunīgas atsauksmes fanu vidū – citi ar aizrautību raugās nebeidzamajās pozīciju maiņās, kamēr citi šīs apdzīšanas sauc par mākslīgām un dažkārt pat paredzamām.

Te uzreiz rodas jautājums, cik neparedzamas un dabīgas ir apdzīšanas, kurās braucējs ar tukšu degvielas bāku cīņās pret konkurentu, kura mašīna nupat kļuvusi par cilvēka tiesu smagāka. Tas pats attiecināms uz dueli starp mašīnām ar jaunu un lietotu riepu komplektu.

Vēl viena mainīgā ieviešana uz papīra varētu radīt aizraujošāku komandu stratēģiju, tomēr realitātē garāki pitstopi tikai vēl vairāk liks nosvērties braucējiem par labu viena pitstopa stratēģijai, nevis mēģinājumiem veikt vairākus, turklāt pielāgošanās straujiem pavērsieniem, piemēram, drošības mašīnai, būs daudz sarežģītāki.

“Pirelli” pēdējos gados ieņēmuši visai konservatīvu stratēģiju un to nodilums nav pārāk straujš. Dažkārt braucēji pat spētu sasniegt finišu bez pitstopiem, ja noteikumi to atļautu. Varbūt ir īstais laiks skatīties šai virzienā? Mīkstāks riepu piedāvājums un prasība izmantot visus trīs sastāvus pavērtu iespējas daudz plašākai dažādībai stratēģijas izvēlē un radītu daudz mazāku kaitējumu planētai, čempionāta zīmolam un mehāniķim, kuram laikus neizdodas atvienot uzpildes cauruli.