Formula 1 allaž bijis sporta veids drosmīgajiem. Ja mūsdienās drošības standarti ir auguši ļoti strauji, tad čempionāta pirmsākumos aina bija pavisam drūma. Tieši pirms 60 gadiem pirmo un pēdējo reizi vienas sacīkstes laikā gāja bojā divi piloti.
1994. gadā Imolā dzīvību zaudēja Rolands Racenbergers un Airtons Senna, taču austrieša traģiskais negadījums notika jau kvalifikācijā, kamēr 1960. gada Beļģijas posms leģendārajā Spa trasē izdzēsa divu talantīgu britu Alana Steisija un Krisa Bristova dzīvības.
Gads jau tā bija iesācies traģiski – Silverstounā letālu avāriju piedzīvoja amerikānis Harijs Šells, bet iepriekšējā posmā Nīderlandē no Dena Gērnija avārijā radītajām mašīnas atlūzām nāvējošus savainojumus guva skatītājs. Tas bija tā laika standarts. Gandrīz katru gadu F1 autosacīkstēs kāda dzīvība aprāvās pārāk ātri. Situāciju vēl vairāk pasliktināja fakts, ka Beļģijas posma treniņos Stirlings Moss lauza abas kājas, bet Maiks Teilors pēc avārijas tika izmests no mašīnas. Smagie savainojumi pielika punktu viņa karjerai un radīja paralīzi, lai gan vēlāk Teilors atguva spēju staigāt.
Mūsdienās Krisa Bristova vārdā nosaukta “Autosport BRDC” balva, kas tiek pasniegta spožākajam britu motorsporta talantam. Pie tās tikuši gan Džensons Batons, gan Džordžs Rasels, gan Lando Noriss. Tomēr paša Bristova karjera uz papīra neizskatās diez ko spoža – 4 starti; 0 punkti. Kāds būtu turpinājums, jau ir pavisam cits jautājums.
“Mēs visi zinājām, ka tas notiks. Tagad tas neko nemaina, bet Krisam vienkārši nebija pieredzes lai šādā stilā brauktu Grand Prix sacīkstēs.“
Uzaudzis ap mašīnām, Bristova sirdi iekaroja sacīkstes. Spožais talants jau 21 gada vecumā debitēja F1, kas bija ļoti agri priekš tā laika standartiem. Viņa menedžeris Kens Gregorijs vēlāk atzina, ka testos Bristovs bija tik ātrs, ka visiem nācās pārbaudīt, vai hronometrs darbojas korekti. Gregorijs viņu pat nodēvēja par ‘agrīno Šūmaheru’. Spožais talants izpaudās F2 sacīkstēs un posmos ārpus kopvērtējuma ieskaites, kamēr ārpus trases Bristovs izbaudīja ‘pleiboja’ dzīvesstilu, tai pat laikā mācoties nianses no sava mentora Stirlinga Mosa. Lielbritānija gaidīja jaunu supertalantu.
Sacīkstēs Beļģijā vēl tikai 22 gadu vecais Bristovs cīnījās ar citu debitantu Villiju Meirīzu par sesto pozīciju. Ātrajā un lēzenajā ‘Burnenville’ pagriezienā, kas atrodams tā laika 14 km garajā trasē, Kriss pārcentās. Tai pat vietā, kur viņa padomdevējs Moss dienu iepriekš lauza kājas, Bristovs ar nepilnu 200 km/h ātrumu izlidoja no trases. Dzeloņdrāšu žogs atdalīja tuvumā esošo pļavu no trases. Tā gadījās pa ceļam. Bristovam nebija iespēju izdzīvot. Vēlāk kāds viņa draugs dalījās pārdomās: “Mēs visi zinājām, ka tas notiks. Tagad tas neko nemaina, bet Krisam vienkārši nebija pieredzes lai šādā stilā brauktu Grand Prix sacīkstēs.”
Sacīkstes turpinājās un piecus apļus vēlāk tam pašam ‘Burnenville’ pagriezienam tuvojās Alans Steisijs. Mazliet pieredzējušāks, mazliet vecāks un noteikti ar daudz piesardzīgāku un mazāk riskantu braukšanas stilu. Tomēr pat tad, kad šķiet, ka viss tiek kontrolēts, ātrumi ir prātam netverami un uz negaidītiem pavērsieniem noreaģēt tikpat kā nav iespējams.
Pāri trasei lidojošs putns nepaguva izvairīties no Steisija “Lotus” formulas un trāpīja braucējam pa galvu. Tolaik ķiveres nebija tik tehnoloģiski aprīkotas kā mūsdienās, turklāt ‘halo’ aizsardzības sistēma ir pavisam nesens izgudrojums. 1960. gada aprīkojums bija daudz vienkāršāks. Trieciena rezultātā izdzisa arī Steisija dzīvība.
19 braucēji devās uz sacīkstēm vasarīgajā Beļģijā. Divi gāja bojā, viens tika paralizēts, viens lauza abas kājas, bet 15 pilotiem dzīve turpinājās ierastajās sliedēs. Savu 50. dzimšanas dienu sagaidīja mazāk kā puse no viņiem…
